Mortekajs

Kaut kad, pagājušā gada vidū Dienas grāmata izdeva Kirila Bonfiljoli (Kyril Bonfiglioli, 1928 – 1985) darbu Mortekajs. Gaidāmās filmas ietekmē sakārojās arī izlasīt. Protams, uzzinot, ka tā ir triloģija, es nebiju diezko priecīga, bet gods izdevējiem – raiti ir izdotas arī pārējās. Secīgi visas daļas – Mortekajs: netēmē uz mani (1973), Mortekajs: galanti ar revolveri (1979) un Mortekajs: dažs skelets dažā skapī (1976).

mortekajsVisu trīs darbu apvienotā, īsā anotācija: pirmajā mēs uzzinām, ka Čārlijs Mortekajs ir senu gleznu uzpircējs un eksperts. Tas, cik viņš ir godīgs, ir cits jautājums. Šis ir tāds diezgan trillerīgs gabals, jo netrūkst ne šaudīšanās, ne līķu. Otrajā mēs uzzinām, ka Mortekajam ir jāprecas ar jaunu un diezgan karstasinīgu dāmu vārdā Johanna. Arī aiz šī visa slēpjas afēra. Savukārt, trešajā Mortekajs un vēl divi vīrieši cenšas notvert sātanisku izvarotāju un pamanās iekulties diezgan nopietnās nepatikšanās.

Kad tikko iznāca pirmā daļa, diezgan ilgi domāju vai to lasīt vai labāk noskatīties filmu. Beigās sanāca gan grāmata, gan filma. Jāsaka gan, ka filma mani mazliet ietekmēja, jo lasot es kā Mortekaju spēju redzēt tikai Depu un kā Džoku – Bettany. Šis ir vienkārši lielisks tandēms! Tā kā šis tiek skandēts visur, es varu tikai pievienoties – tandēms ārkārtīgi līdzinās P. G. Vudhauza Vūsteram un Džīvsam. Viņu abu asprātības un humors ļoti bieži man lika pasmaidīt 🙂

Darbam ir tāda īpatnēja valoda. Atminos, ka sākums man lasījās diezgan grūti, bet tad kaut kā aizgāja – i ironija, i sarkasms, i viss pārējais. Tas arī mazliet sabremzēja lasīšanu, jo bija grūti uztvert sižetu. Bet kā jau minēju – viss aizgāja un pārējās daļas vienkārši ar baudu izlasīju. Vienvārdsakot, šis ir tāds ļoti ekscentrisks un asprātīgs kriminālromāns.

Darbā ir diezgan daudz tēlu, bet īsti pieminēšanas vērti ir tikai šie divi – Čārlijs un Džoks (vēl varētu arī Johannu, bet.. :D) Tātad, Čārlijs ir labs mākslas/gleznu pazinējs un izcils zaglis. Tik tāds mazliet gļēvs un varen kārs uz ēšanu. Ak, jā, arī diezgan miesaskārīgs. Lasot tās vietas, kurās Čārlijs iekuļas nepatikšanās un, ja iespējams, steidz paslēpties vai ņemt kājas pār pleciem, prātā vizualizējās Deps ar visām komiskajām sejas izteiksmēm. Savukārt, Džoks ir viņa kalps/algots rīkuļrāvējs, kurš pilda uzdotos uzdevumus vai arī nepilda tos gluži kā teikts. Mazliet skumji palika lasot otro daļu, jo tajā Džoks figurēja tik maz. Tas tēls ir radīts vienkārši satriecošs!

Pēc armijas Bonfiljoli ir nodarbojies ar mākslas priekšmetu tirdzniecību un Čārlijs izrādās ir autora alter ego. Man tas šķiet diezgan liels pluss, jo rada iespaidu, ka autors zina, ko raksta. Šim darbam un vispār 70-to gadu darbības videi ļoti piestāvēja tas, ka stāsts tiek stāstīts stāsta/piezīmju formā, bet ne pirmajā personā. It kā nav jau nekas īpašs, bet kaut kā šoreiz likās īpaši pieskanīgi.

Saliekot tagad visu kopā, kaut kā škiet, ka trešais darbs ir mazliet atšķirīgāks no pirmajiem, jo nefigurē mākslas darbi, šaušanas un smieklīgi aprakstītas bēgšanas. Jāatzīst, ka man mazliet trūka visu trīs grāmatu vienojošās līnijas. Tikpat labi šī varēja nebūt triloģija, bet grāmatu sērija par gleznu uzpircēju Mortekaju. Ja es pirmās divas vēl spēju savienot, tad trešā… tik ar tēliem ir pielipināma.

Kriminālromāni/trilleri vispār nav mans lauciņš, tāpēc varu teikt, ka ir ok, man patika, bet tas nemudina mani ķerties pie citiem šī žanra darbiem 🙂