Debess aiztur elpu

597636_640x420Lasot Valda Rūmnieka un Andreja Miglas darbu Debess aiztur elpu, arī es to darīju. Roberts man bija iepaticies jau ar pirmajām lapām. Ko lai saka par autoriem – viņi ne tikai tandēmā raksta vēsturiskus un biogrāfiskus romānus, bet arī tandēmā parakstās 😀 (t.i., katrs sēž savā galda galā, bet vēlējumu izteikuši līdzīgu 🙂 )

Roberts ir skursteņslauķis. Juku laikos šis amats ir zelta vērtē, jo 1919.gada ziema iegadījusies īpaši barga, bet sildīties gribas visiem. Tas ir amats, kurš atver visas durvis, arī tās aiz kurām sēž svarīgi valdības vīri. Ir sagadījies tā, ka Roberts ir arī tāds kā spiegs, sagādnieks un ir bijis virsnieks, t.i., vīrs ar sakariem. Kā nu bez tā – arī nedaudz mīlestības šeit iepludināts. Viens ir skaidrs – visi iesaistītie personāži cīnās par savu Latviju un savu vietu tajā.

Autori itin nemaz nav klīrējušies un lasītāju ātri vien iemet notikumu virpulī. Jau sākot ar pirmajām lapaspusēm ir lasāms par Latvijas sarežģīto situāciju. Tāpat uzreiz tiek ieskicēti romāna varoņi un jau uzreiz top skaidrs, par ko katrs cīnīsies. Un ir tā kā pēcvārdā raksta vēsturnieks R. Simsons – katram no viņiem bija sava brīvā Latvija. Kādam tā bija ar komunismu priekšgalā, kādam – ar baltvāciešiem, bet centrālajiem tēliem – no svešām varām brīva, tāda, kurā latvieši paši visu var un dara.

Es ļoti sa-sadomājos par cēlo nākotni pērn novembrī. Ka būs skaista, demokrātiska Latvija, kur mīlēs dzeju, mākslu un mūziku. Kur viņa ir? Latvija iet bojā!
– Viņa neiet bojā un nekad neies.
– Jūs tam ticat, Robert?
– Nē. Es to vienkārši zinu. /145.lpp./

Patiesībā, ja labi grib, autori mierīgi no šī darba varētu radīt šobrīd tik populāro triloģiju (es tomēr ceru, ka nē). No Latvijas atbrīvošanas cīņām šajā darbā aprakstīts ir pirmais posms – Ulmaņa, Stučkas un Niedras valdību periods (1918.g.decembris – 1919.g. jūlijs). Iesākas ar strēlnieku atvesto lielinieku idejām un valdību un noslēdzas ar Strazdumuižas pamiera līgumu, bet fonā pavisam viegli ir ieskicēts Bermonts… Kaut kā šķiet, ka šis ir bijis viens no asiņainākajiem posmiem, jo šis ir pazīstams arī ar sarkano un balto teroru. Nedomājiet, ka elles mašinērija tika darbināta tikai 2PK! Arī pēc 1PK ir klājies patiešām grūti… Nošaut tūkstošiem nevainīgu iedzīvotāju absurdu iemeslu dēļ… Un tās koncentrācijas nometnes!

Šajā darbā ir daudz iesaistīto personu. Ir tā kā teica prezentācijas pasākumā – izdomātie personāži ir dzīvāki par dzīviem. Man nebija problēmu noticēt Robertam, Mirdzai, Borgam vai Nadīnai. Viņi katrs rīkojās pēc savas pārliecības un ticības. Jāatzīst, ka vienu brīdi mazliet kaitināja Arvīds, bet saprast var – laiki tādi un izšķirties, kam pieslieties… Lai arī man ir grūti iedomāties tā laika situāciju, kurā ar vienu nepareizi pateiktu/uzrakstītu teikumu tevi var apvainot neeksistējošā noziegumā, Arvīda čīkstēšana… Ak, kā brīžiem gribējās viņu iekaustīt, lai taču sāk darboties un domāt, ne tikai sēdēt uz vietas un gauzties par iznīcināto mākslu! Prieks, ka puisis beigās puslīdz saņēmās. Roberts… hmm, tāds superzellis. 🙂 Viņš vienmēr uzradās īstajos brīžos. Ok, reizumis tas raisīja neticamību, bet varbūt tais laikos tas viss bija iespējams!

Tik tiešām – kas viņš, Roberts Zaļkalns, īsti ir? /245.lpp./

Prieks, ka autori nav baidījušies no šī sarežģītā laika posma un spējuši radīt šo darbu. Jāatzīst, ka nemaz tik daudz darbu par šo tēmu nemaz nezinu. Pie tam šis ir mazliet māksliniecisks/dzejisks darbs, jo paralēli politiskajiem notikumiem un mīlas līnijai līdzās stāvēja māksla un tās norises. Ja runā par pašu romānu, tad tam nav plūstošas sižeta līnijas. Tas, manuprāt, diezgan labi parāda šo juku laiku, kad viss varēja mainīties dažās sekundēs. Patika arī savdabīgās beigas – priekšā jaušama cīņa ar Bermontu, bet no vēstures jau zināms, kā tā beigsies.

Nobeigumam citāts no vēsturnieka R. Simsona pēcvārda:

Diemžēl šodienas Latvija nav tikusi tālāk par 1919.gada Latviju un, līdzīgi grāmatas varoņiem, mēs atkal esam spiesti raudzīties uz saviem valstvīriem un viņu nesaprotamos lēmumus skaidrot ar lielvalstu īpašajām interesēm. /348.lpp./