Čārlija pēdējā deja

Fabio Stassi B&W (c) Eleonora StassiČaplins, Čaplins, Čaplins! Tik ļoti patīk 🙂 Tieši šī iemesla dēļ gribējās zināt, ko savā darbā Čārlija pēdējā deja (2012) piedāvās itāļu rakstnieks Fabio Stasi (Fabio Stassi, 1962). Lasot anotāciju, interesi izraisīja arī jautājums – vai Čaplins spēs sasmīdināt Nāvi?

Gluži kā Dikensa Ziemassvētku stāstā par Skrūdžu, arī šajā Ziemassvētkos pie Čārlija ciemos atnāk Nāve. Šī saka, ka Čārlijam laiks doties tālāk. Čaplins tik ļoti grib redzēt kā uzaug viņa dēls Kristofers, ka tiek piedāvāts darījums – ja viņš spēs sasmīdināt Nāvi, tad viņš būs nopelnījis vēl vienu dzīves gadu. Un tā līdz viņam tas neizdosies. Nāve piekrīt, jo… viņa nekad nesmejas. Tiešām? Un ko vēl dara Čārlijs? Raksta savam dēlam vēstules, kurās atklāj savas dzīves detaļas…

Man vajadzēja pašam visu sasniegt. Vajadzēja vērot. Lai katra mana kustība būtu radusies no dzīves vērojumiem. /50.lpp./

Esmu lasījusi Čaplina autobiogrāfiju Mana dzīve un D. Robinsona Kino. 100 būtiskas idejas. Sākot lasīt Stasi darbu, iepriekšminētās man maisījās pa galvu un nepārtraukti meklēju zināmos faktus. Sapratu, ka tā tālu netikšu, jo šis ir romāns. Uz reāliem faktiem balstīts, bet tomēr romāns. Atmetu visu info un vienkārši lasīju. Tā gāja labāk. Šis darbs ir tik… silts! Šī darba lielākais raksturlielums – komiskums, kuram pāri guļas skumjas. Principā darbs ir tāds pats kā Čaplina slavenākais tēls Klaidonis. Viņš it kā rāda jokus un viņa neveiklība izraisa smieklus, taču viņa sejā bieži lasāmas skumjas. Visspilgtāk tas laikam bija viņa filmā The Kid.

NĀVE. Nekad nevienā filmā neesmu redzējusi skumjāku komisko aktieri par tevi. /226.lpp./

Principā varētu teikt, ka šis darbs ir par ceļu kā Čaplins nonāca līdz Klaidoņa tēlam. Pirmo reizi uz skatuves uzkāpa 5 gadu vecumā, kad bija jāglābj māte no apkaunojošas situācijas un dziedāja. Visi bija sajūsmā! Tālākais jau bija netieši. Pirmajā Amerikas tūrē tik ļoti nobijās no vēlreizējas izgāšanās, ka laidās lapās. Viņa klejojumi pa Ameriku bija nebeidzami. Piedzīvojis visu iespējamo, iemācījies daudz dažādus darbus un saticis neskaitāmus kolorītus cilvēkus. Šķiet, ka viņi visi kaut ko deva vēlākajam Klaidonim. Iespējams, ka kāds cits būtu šajā garajā ceļā ”salūzis”, bet ne viņš. Viņā mājoja sasnieguma alkas, vēlme izsisties un pats galvenais – drosme. Tā viņam palīdzējusi visā garajā dzīves ceļā…

Visu mūžu esmu aizvadījis, cenzdamies būt īsts aktieris – sīks un kluss, taču izteiksmīgs arī bez pārcentības un pārspīlētas pašapziņas, un neīstuma. /124.lpp./

Līdztekus šis ir darbs par īstās kino ēras aizsākšanos. Laiks, kurā cilvēki kino uztver kā īslaicīgu aizraušanos, kuru drīz vien nomainīs citi izgudrojumi. Bet redz kā – ar pavisam minimālām izmaiņām kino pastāv joprojām. Un šeit gan ir fakts, kuru es gribētu, bet nevaru pārbaudīt, jo pie rokas nav viņa autobiogrāfijas – kā viņš pirmo reizi iesaistījās kino. Tāpat vien, salīdzināšanai. To daļu, kurā pret viņu izturējās noraidoši ir manā prātā, bet vai pirmais bija teksta rakstītāja amats… Eh, tas nav no svara. Svarīgs ir gaismas kūlis, kurš rādīja kadru pēc kadra un valdzināja gados jauno Čārliju. Un filmas, ar kurām Čārlijs savaldzināja daudzus. Tā pavisam nejauši 🙂

Man prieks, ka Čaplins dzīves beigās bija patiesi laimīgs. Šķiet, ka būs jāpasakās Ūnai. Viņa tomēr ir bijusi brīnumaina. Pēc sūrās bērnības un jaunības gadiem, viņš to bija pelnījis. Un mani itin nemaz neapbēdina šis romāns un autora uzdrīkstēšanās rakstīt par izdomātu papildus dzīves gadu kaulēšanu. Kaut kādā ziņā pat gribas teikt, ka šis romāns ir papildinājums visām biogrāfijām, jo pieminētas daudzas sīkas lietas un notikumi, kuri citur varbūt  paskrien garām. Patīk arī autora valoda un darba sadalījums: ainas ar Nāvi izskatās pēc scenārija, bet vēstules stila ziņā atdarina viņa paša biogrāfiju. Noteikti iesaku un saldajā ēdienā obligāti kaut kas arī jānoskatās!

Beigām esmu izvēlējusies divus jaukus citātus:

..atmiņu pierakstīšana uz papīra mani nomierināja. Šķita, ka ikkatrs no šiem vārdiem ir vieglāks par gaisa balonu un pierakstīdams es tos esmu nostiprinājis, piesējis. /215.lpp./

..dzīve bez vēlmēm un iekāres nav nekāda dzīve. /265.lpp./

Grāmatsvētku diskusijas 2016

Šis gads no citiem grāmatsvētkiem atšķīrās ar to, ka bez ierastajām lietām (apgādu apstaigāšana, grāmatu maiņas punkts) man bija ieplānoti vēl divi pasākumi – grāmatas Debess aiztur elpu atklāšanas pasākums un 20.gadsimta izcilie stilisti un izaicinājumi to tulkošanā. Vienu brīdi man jau škita, ka to otro nesagaidīšu…

***

Mans rīts sākās agri. Ātri pabrokastoju, sapakoju grāmatu maiņai domātās grāmatas un devos Ķīpsalas virzienā. Biju mazliet pārsteigusies, jo ierados pusstundu pirms domātā laika, pus11. Iegūto pusstundu izmantoju, lai nedaudz draudzīgi pagrūstītos pie Zvaigznes kilograms kultūras – 3eur/kg par grāmatām (protams, ka kaut ko arī iegādājos ne tikai šajā, bet arī otrajā reizē :D). Pēcāk ieriktējos nolūkotajā vietā un gaidīju, kad sāksies Debess aiztur elpu atvēršanas pasākums, kā dēļ arī biju tik agri cēlusies.

20160227_110115Visu prezentēšanu vadīja Ēriks Hānbergs – nopietna paskata onkulis, kuram bija diezgan īpatnēja, bet laba humorizjūta. Pirmo izteikties viņš aicināja vienu no autoriem, Andreju Miglu. Viņš savu runu sāka ar stāstījumu par cilvēku lomām valsts veidošanā, pieminot varonīgās Ziemassvētku kaujas, kurām vairs nav jāatkārtojas. Viņš teica, ka ar domu ‘’paša latvieša rokās ir mūsu tautas un mūsu valsts liktenis’’ ir sākta grāmata. Savā īsajā runā piemin arī lietas, kuras vispārēji ir zināmas, bet sīkumus zina retais, piemēram, par Stūra māju (bijusi jau pirms 1941.gada), 9.maijs ir trīs varonīgu lidotāju dienu, nacionālie partizāni bijuši visā Latvijā utt. Pats galvenais – latvieši zināja, ka bez pašu dalības nebūs brīvas Latvijas.

Uz Hānberga jautājumu, kā viņi sāka rakstīt romānu un kāpēc tieši šis posms, Valdis Rūmnieks atbild apmēram tā: ‘’Patika lielā pretrunība, kad Latvijā bija trīs valdības un kā šie spēki savstarpēji spēlējušies un kā šajā laikā ir saprasts parastais cilvēks’’. Tāpat viņš piebilda, ka tajos laikos cilvēki barojušies no baumām un pareizo cilvēku informācijas, jo nekas neesot funkcionējis! Tas autoriem šķitis ārkārtīgi interesanti. Tāpat ir skatījušies uz sabiedrotajiem – angļiem, amerikāņiem un frančiem. Kāda loma ir igauņiem? Kādas ir attiecības starp Zemitānu un Balodi?

Tika runāts arī par personāžiem – cik daudzi izdomāti, cik reāli. Katrā ziņā, Rūmnieks informēja, ka vēsturiskās personības ir atainotas pilnībā, nekas netiekot notušēts un slēpts, bet izdomātie – pielāgoti vajadzībām un laikiem.

Pie vārda tika arī Maruta Blūzma (? – labojiet mani, ja atceraties pareizi!) – grāmatā sastopamā lidotāja Valdemāra Jakubova brāļameita, darba redaktore (kurai vārdu neatminos) un Bārbala Simsone. Jāpiebilst, ka pa vidu visam šim Andris Bulis nolasīja divus, autoru izvēlētus darba fragmentus. Man lasījumi ļoti patika un nebūtu nekas iebilstams, ja viņš būtu man priekšā izlasījis visu darbu 😀

Pēc prezentēšanas visi interesenti tika aicināti uz 13 minūšu autogrāfiem. Arī es laimīga tiku pie saviem. Ko lai saka – katrs parakstījās savā galda galā, bet ieraksti ir diezgan līdzīgi. Pat to viņi dara tandēmā!

***

Pēc prezentācijas sagaidīju Norelli un staigājām no viena apgāda uz otru. Pārlaimīga tiku pie dažiem sen kārotiem darbiem un pie reizes satikām vēl pāris pazīstamu cilvēku. Bet tas nav svarīgi. Pulkstenis rādīja pustrīs. Man viss bija apnicis, gribējās mājās un tā. Bija palikusi pusstunda līdz vēl vienai kārotai ‘’lekcijai’’ – 20.gadsimta izcilie stilisti un izaicinājumi to tulkošanā. Es taču nevaru iet prom, ja palikusi tikai pusstunda! Paklausījāmies, ko runā Otto Ozols un kaut kāds vecis no Migrācijas dienesta saistībā ar Ozola darbu Neērtās patiesības. Klausoties viņos, man vārījās asinis. Frāzes kā ‘’alternatīva deportācijai’’, ‘’laiks dzemdēt’’ un vēl dažas nebija foršas… Biju laimīga, kad viņu laiks beidzās, bet ne tik laimīga, kad Norelle mani pameta!

Tulkotāju diskusiju vadīja Guntis Berelis. Iesaistītie 20160227_150449tulkotāji – Dace Meiere un Dens Dimiņš. Vēl bija jābūt Edvīnam Raupam, bet… Iesākumā Berelis izrunāja visu par Karlosu Santosu un viņa grūto darbu Klusuma laiks, par ko patiesībā bija jāstāsta Raupam. Meierei bija Roberto Bolanjo un viņa specifika iekš 2666 un Mežonīgie detektīvi, bet DimiņamSelīns ar svaigi iztulkoto Ceļojums līdz nakts galam.

Berelis vispirms izvaicāja Meieri. Viņa tulkot Bolanjo esot izvēlējusies pati, jo gribēja lai šo trako autoru lasītu arī latviešu lasītāji. Tulkojot pēdējo, vispirms iztulkojusi viena personāža tekstus, tad otra (kopā 52) un tad visu lipinājusi kopā. Ja labi pārzina Latīņamerikas literatūras un kultūras notikumus, šajā romānā varot manīt labu kompilāciju. Tālāk viņa runā par tulkošanas vieglumu vai grūtumu: saka, ka plānās grāmatas tulkot ir grūtāk, jo jāiejūtas autora prātā un ādā, tāpēc labāk izvēlās biezākus romānus, jo lapu mētāšana, lamāšanās un mokas esot vienādas 😀 Patika arī viņas atbilde par valodām. Daudzās valodas galvā dzīvo katra savā plauktiņā – runājot brīvi lēkā no valodas uz valodas, bet strādājot – cenšas nejaukt un nelasa neko latviski. Katrā ziņā tipogrāfijā ir vairāki darbi, kuri drīzumā ieraudzīs dienasgaismu.

Tālāk Berelis tincināja Dimiņu (ātri piebildīšu, ka Dimiņš atstāja ļoti pozitīvu un smaidīgu iespaidu par sevi; protams, Meiere arī). Arī viņš stāstīja par valodu apguvēm – labi zinot 3-4 valodas, lasīšanas līmenī – kādas 8. Visbrīvāk tulko no franču. Un valodas mācīšanās nav tikai gramatika un vārdi, bet arī attiecīgās valsts kultūras notikumi. Kad jūtas drošs valodā, tad arī uzņemas tulkošanu, piemēram, no kādas Balkānu valodas. Tālāk viņš runāja par Selīnu, kurš ir pretrunīgs – vai nu patiks vai nē. Viņš esot mainījis literāro valodu un savā ziņā ir ledlauzis. Rakstījis vārdus, kas tā laika literatūrā nebija pieņemti; ir pats par sevi un nav salīdzināms, lai gan pielīdzina Prustam. Selīns daudzās valodās nav nemaz tulkots sarežģītības dēļ. Galvenais tulkošanas grūtums esot domu blīvums. To visu 100% paturēt tulkojumā nav bijis iespējams, bet centies maksimāli visu pārnest uz latviešu valodu un izmantojis arī komentārus, lai atvieglotu lasīšanu. Tāpat ieviesis nodaļas, kas oriģinālā nav. Darbā izmantoti 20.-30.gadu vārdi, bet tie latviešu lasītājiem nebūtu saprotami, tāpēc izmantojis mūsdienu slengu. Šobrīd ir ķēries pie bulgāru autora, kura tulkošanai krāj senus vārdus no A. Deglava Rīga un tapšanas stadijā ir Velbeka Pakļaušanās.

Pēc diskusijas sekoja jautājumi un varēja tikt arī pie autogrāfiem. Skumji, bet es neko nebiju paņēmusi no abu tulkotajām grāmatām 😦 Tā paliku bešā…

***

Pēc tam nejaušība saveda ar paziņu un laimīgas čāpojām prom no grāmatu valstības…