Šķērsiela 13

Šim vienkārši ir jābūt manam latviešu autoru gadam. Jābūt. Tālivaldis Margēvičs ieinteresēja mani ar savu darbu un tās tēmu Šķērsiela 13. Latvieša dibināts gulags. Pirms sāku lasīt, mani mazliet baidīja, ka tas varētu būt nedaudz līdzīgs J. Rislakki darbam Vorkuta. Bet nē, viss kārtībā – šis ir dokumentāls romāns, bet tas – pētījums, kuru es nespēju izlasīt tajā rodamās cietsirdības dēļ.

Savas mājas bēniņos mazgadīgais Mārtiņš atrod gleznojumu uz finiera ar iniciāļiem EB. Laikam ritot, viņš ir noskaidrojis iniciāļa īpašnieku – Eduards Bērziņš. Un tā pašam nemanot viņš ir aizrāvies ar šīs personas biogrāfijas pētīšanu. Pienācis laiks iepazīties ar šo personību!

Šis ir no tiem romāniem, kas rosina vēlmi parakāties mazliet ārpus grāmatas vākiem. Piemēram, uzzināju, ka Eduards Bērziņš un šī darba autors ir dzīvojuši vienā mājā. Tas man liek domāt, ka varbūt autors mazliet ir iemiesojis sevi Mārtiņa tēlā. Tāpat prātā jau dzimst mazais pārgājiens līdz Šķērsielai, bet vai un kā – to rādīs laiks. Mazliet zīmīgs šķiet arī fakts, ka šis darbs iznāca tieši autora 70.gadu jubilejā. Lai nu kā – es pirms tam par Bērziņu nezināju. Lai arī šis ir romāns, tas tomēr ir balstīts uz vēstures avotiem un apgāžot vienu otru faktu, kas iedrukāts enciklopēdijās. Kas zina, varbūt kādā mirklī pārbaudīšu arī to! Jāpiebilst, ka grāmatu patīkami papildina fotogrāfijas – tās izstaro visu iespējamo…

Sākums lasījās mazliet grūti, jo šķita, ka valoda ķeras. Taču pēcāk viss nostabilizējās un patiešām iegrimu stāstā. Patika autora koncepcija – padomju gados dzīvojošs puika, kurš izdara atklājumu par šīs pretrunīgās personības eksistenci un viņa atklājumi izstāstīti it kā otrā sižeta līnijā. Un tas nebija tikai sauss faktu savirknējums. Priecēja vēsturisko notikumu krikumi, kurus reti kad kāds piemin. Piemēram, šeit atainotā revolūcija un tās sekas. Krikums: notikums vīna pagrabā. Šis ir tikai viens tāds piemērs, tādu te ir papilnam.

..par Bērziņu stāsta neticamas lietas, brīnumainas leģendas, sacer dzejoļus un dziesmas… Un tas par vienu no gulaga radītājiem! Un to dara bijušie ieslodzītie! /152.lpp./

Tātad – kas ir bijis šis Bērziņš? Kā tas vispār ir savienojams – radīt gulagu (mēs taču visi zinām, kas tas ir, vai ne?) un tajā pašā laikā viņam dzied slavas dziesmas! Patiesībā, Bērziņa humānisms ir apbrīnojams, jo piedzīvojot tādas laika un varas maiņas, ir diezgan grūti saprast, kam ticēt un kā palikt pašam sev. Uz šo jautājumu tā arī netiek rasta atbilde – vispirms viņš ir viens no latviešu strēlniekiem, tad Oktobra revolūcijas dalībnieks, pēcāk darbojies padomju drošības iestādēs, viņa vadībā rekordātri uzcelts celulozes kombināts un drīz vien viņam tiek piedāvāts darboties Tālajos austrumos, Daļstroj, kas kļūst par lēģeru sistēmas aizmetni. Nākamajā gadā tur nodibina Ziemeļaustrumu labošanas darbu nometni. Principā nekurienē tiek radīta nometne ar centra pilsētu Magadāna. Tā ir koncentrācijas nometne, kuru neapjož žogs, kurā ieslodzītie nemūk un jūtas pat varbūt laimīgi un kurā šķietami pieaug labklājība. Vai viņa humānisms slēpjas viņa mākslinieka dvēselē? Kāda būtu izvērsusies viņa dzīve, ja viņš būtu pabeidzis Berlīnes mākslas akadēmiju vai turpinājis V. Purvīša apmācībā gleznot? Iespējams, tad kādā no tīrīšanām viņš pats atrastos starp izsūtītajiem…

Kur ir tā robeža starp cietsirdību un pienākuma pildīšanu, vīrišķību un gļēvumu? /87.lpp./

Lasot es nevarēju sev ik pa laikam neuzdot jautājumu: cik ilgi viņš tā varēs turpināt? Cik ilgi viņam ļaus būt Kolimas caram ar tīru kabineta sienu, bez Staļina portreta aiz muguras? Tā taču ir nodevība pret sistēmu! Lasīju un zināju, ka pienāks brīdis, kad viss sagriezīsies kājām gaisā, ka viņš tiks ierobežots. Bet nekad nebūtu iedomājusies tādas beigas un tādu nodošanu. Bet tie bija laiki, kad nekas nebija drošs. Galu galā kurš bija tas brīdis, kad viņš pārstāja būt pats? Varu iedomāties divus momentus, bet laikam jau nāksies piekrist viņam pašam – brīdis, kad tika parakstīti papīri par ieslodzīto nošaušanu. Humānists bija kļuvis par slepkavu. It kā jau pret savu gribu, bet tomēr… Pēc šī romāna izlasīšanas es vēl neesmu sapratusi, kas viņš ir man – čekists vai tomēr ne.

”..Ziemeļaustrumu labošanas darbu nometņu pārvalde neietilpst gulaga sistēmā, tā pakļaujas tikai man un mēs nosakām te kārtību.” /145.lpp./

Nekad nebūtu iedomājusies, ka Staļins ir spējīgs kādam dot tik lielas pilnvaras. Kolima tik tiešām bija Bērziņa valstība! Varbūt pat labi, ka viņš aizmirsa ar kādu mērķi šī vieta tika izraudzīta. Diez vai citur talantīgākie no ieslodzītajiem būtu kāpuši pa karjeras kāpnēm. Vēsture paliek vēsture, bet ja raugās no cita skatupunkta, tad gribot negribot ir jādomā par to, ka varbūt tieši šī iemesla dēļ uzradās riebēji un sekas bija tādas, kādas tās bija. Bērziņš bija kļuvis pārāk neatkarīgs un pilnībā aizmirsa par komunismu un tās diktētajiem noteikumiem.

Jautājums ir par sirdsapziņu. Cik ilgi tu spēj turēties pretī sabiedrības spiedienam un cīnīties par tiesībām dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu? /206.lpp./

Protams, ne jau tikai par to ir šis romāns. Varbūt mazliet šis ir arī par viņa sievietēm Elzu un Esfiru. Jautājums par viņa īsto. Šis ir arī darbs par mūsdienu Mārtiņu, kurš interesējas par Bērziņu un pats piedzīvo padomju gadus un pratināšanu. Par mūsdienām un attieksmi pret vēsturisko personu. Jāsaka, ka rindas par mūsdienām, man ne pārāk gāja pie sirds, jo tik ļoti kontrastēja ar vēsturisko līniju un radīto noskaņu, ka tās šķita gluži liekas.

Romāns, kas liek aizdomāties par valdošo varu šobrīd un padomāt par mums pašiem. Varbūt šis tiešām nav tikai darbs par gandrīz tapušu mākslinieku un noslēpumainu humānistu (jo mēs taču nezinām viņa domas dažos ļoti svarīgos jautājumos) ar lieliskām organizatora spējām un tematiski ir krietni aktuālāks šajās dienās nekā mums šķiet…