Bāreņu vilciens

christinaSākotnēji mani Kristīnas Beikeres-Klainas (Christina Baker Kline, 1964) darbs Bāreņu vilciens (2013) neuzrunāja. Domāju, ka kaut kas uz salkano pusi un tā (nejautājiet, kāpēc). Kad vēlreiz ar kolēģes pamudinājumu iedziļinājos anotācijā, tā mani diezgan spēcīgi uzrunāja. Kad esmu aizvērusi grāmatas pēdējo vāku, varu teikt to pašu – tā ir spēcīga un kādus tik jokus likteņi ar mums neizspēlē un kādas dzīves iespējas mums tiek dotas…

Nīva ir deviņus gadus veca bārene. Ar savu ģimeni viņa no Īrijas emigrēja uz ASV laimīgākas dzīves meklējumos. Tā tā arī nepienāca. Viņus piemeklēja ugunsgrēks… Tad ir 1929.gads – slikts gads arī pašai Amerikai: Lielās Depresijas gadi, ekonomiskā krīze. Arī Mollija ir bārene. Nu, gandrīz. Viņas maska ir būšana gotam. Viņas laiks ir 2011.gads. Kā šīs divas sižeta līnijas var savīties?

Vēsturei ir tik daudz dažādu nianšu un mazzināmu faktu – šajā gadījumā bāreņu vilcieni. Tie tādi tiešām ir eksistējuši no 1854. – 1929.gadam. Tas bija vilciens, kurā no viena Amerikas gala uz otru tika vesti bāreņos palikušie bērni, lai tiem stacijās atrastu audžuvecākus. Lielākoties tas gan nebija tik cēli – ļaudis, kuri viņus pieņēma, izmantoja viņus par bezmaksas darbaspēku ar sliktiem dzīves apstākļiem. Kā nu kuram paveicās. Tos, kurus negribēja nevienā stacijā, veda atpakaļ uz bērnunamu.

Tā ir nožēlojama bērnība – zināt, ka neviens tevi nemīl un nevienam tu nerūpi, vienmēr atrasties ārpusē un skatīties iekšā. Tāpēc es mācos izlikties, smaidīt un māt ar galvu, izrādīt iejūtību, ko nejūtu. Mācos iederēties, izskatīties kā visi citi, lai gan iekšēji jūtos salauzta. /114.lpp./

Tieši tāds liktenis piemeklēja arī Nīvu. Lai cik savādi tas nebūtu, šūšana vēlāk bija viņas hobijs, prasme, par kuru viņa pateikties nelaipnajai ģimenei. Vispār, visa tā attieksme pret bāreņiem mani kaut kur dziļi, dziļi šausmināja. Viens ir tas, ka viņa netika uzskatīta par bērnu, kurš jāmīl (nemaz nerunāsim par elementāras cieņas izrādīšanu). Viņa bija darbaspēks vai kalpone. Otrs, kas man likās nepieņemams – viņas nonākšana jaunā ģimenē tika uzskatīts par darījumu. Tas šķiet tik nepareizi! Skumdināja, ka Nīva kā nevajadzīgs priekšmets tika mētāta no vienām mājām uz citām.

Mollija ir mūsu laika bārene, kurai uzlikti sabiedriskie darbi par zādzību. Viņa bibliotēkā bija mēģinājusi nozagt Džeinu Eiru. Uzliktās 50 darba stundas viņai jāatstrādā kādas 90-gadīgas kundze mājās tīrot bēniņus un atbrīvojot tos no mantu kastēm. Ne ar visiem var notikt tādas izmaiņas, kādas notiek Mollijā. Šī tīrīšana un sarunas it kā visu noliek pa plauktiņiem, sakārtojot un labāk izprotot dažādus dzīves jautājumus. Jāatzīst, ka man ne pārāk patika pēdējās no pēdējām nodaļām, jo kaut kā šķita, ka notikumi pārāk viegli atrisinājās un sakārtojās. Vienkārši neticas, ka tas viss ir tik viegli.

Tikai uz beigām atskārtu, ka ir stāsts, kuru autore stāsta mums un ir stāsts, kuru Vivjena stāsta Mollijai. Stāsts, kurā atklājas daudzas dzīves detaļas un kurš aizsāk diezgan neparastu draudzību starp abām. Šis ir stāsts, kurš labi iederēsies šajā pārmaiņu posmā starp ziemu un pavasari savas noskaņas dēļ. Tik mainīgs ir šis stāsts kā minētie gadalaiki!

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s