Virsrakstu dzeja II

Nedomājiet, ka mums ar kolēģi nebija ko darīt. Bija! Bet atradām laiku arī šai radošajai izpausmei. Noteikums: Kontinenta izdoto grāmatu nosaukumi. Ir plāns pie vēl vienas tēmas, bet to jau tad vēlāk manīs. Azarts! 😀

Sekojot laimes putnam
Pamodini mani ar skūpstu
Jūtas, stiprākas par nāvi
Trešais nav lieks.

Viss sākās ar Parīzi
Mana vīra noslēpums –
Drošais patvērums

Vētra ved mājup
Pasaku meistara mīļotās
Atgriešanās
Ceturtdienas parkā

Mīlestības ieleja :
Flirts
Mulsums

Šarmantā vīrietī iemīlēties nedrīkst!

Virsrakstu dzeja

Padodos! Paldies Ingai P. par ierosinājumu un iedvesmu 🙂
Atvēru skapi un nopriecājos, ka šīs nav visas manas grāmatas. Uz ātru roku man tapa šis:

Iepriekšējās dienas sala
Laika atkārtojums
Mēra kaps
Smilšu pulkstenī birst cits laiks

Kopš tā laika
Nejaušību eņģelis
Pavasara ūdeņi
Apskāviens

Rāmais haoss
Pasaku stāstnieks
Liekulības tirgus
Maldināšana

Septiņas minūtes pēc pusnakts
Trīs sekundes debesu
Nodevīgā sirds
Kas taisa sniegu?

Franču romāns

Kādu dienu man īsziņā tika paziņots, ka priekš manis ir nopirkta grāmata. Vēl tikai jāsadomā svētki, lai to dāvinātu. Uz to brīdi man tas šķita dīvaini, bet ok, lai būtu. Un tie tika izdomāti – gada pazīšanās svētki. Tik tiešām, vesels gads apkārt! Tā kā man ļooti, nu ļoooti patika Ūna un Selindžers, Viņš pēc sajūtām man uzdāvināja Frederika Beigbedera Franču romānu. Šis darbs bija pieminēts sarunās arī agrāk, man varētu patikt, piestāvēt utt., bet kaut kā nebiju pacentusies par to pārliecināties. Katrā ziņā Palīgā piedod krīze tik tiešām ir pārvarēta 😀

Beigbeders savu stāstu iesāk ar bēgšanas ainu. Viņš un viņa draugs tiek pieķerti šņaucam no mašīnas priekšējā pārsega (?). Protams, ka viņu iesēdina. Sākumā viņš domā, ka tas būs īslaicīgi (slavens tak!), bet saprotot, ka sēdēšana būs netaisni ilga… Gribot negribot ir jāgremdējas atmiņās, jo tas ir veids kā aizbēgt no klaustrofobiskajām sajūtām. Tikai kur šīs atmiņas slēpjas?

Centos ne par ko nedomāt, taču tas nebija iespējams – ja cilvēku iesprosto šaurā alā, smadzenes sāk darboties kā neprātīgas, cilvēks velti cenšas nepakļauties panikai,.. /10.lpp./

Ja lasot Ūnu es nodomāju, ka Beigbeders tomēr ir spējīgs uzrakstīt arī kaut ko labu, tad lasot šo, esmu pārliecinājusies – viņš ir spējīgs radīt labus darbus! Biju tikai neveiksmīgi iesākusi. Vai arī man ir nedaudz mainījusies lasāmā gaume. Katrā ziņā ir doma kādreiz ielūkoties vēl kādā viņa darbā.

Gan jau katrs ir piefiksējis, ka ilgāka palikšana vienatnē liek pārdomāt pagātni, gremdēties atmiņās un varbūt tās pat pierakstīt. Autoram gan tā ir iznākusi tāda piespiedu mobilizēšanās, aiziešana no pasaules sevī. Pa lielam šī ir tāda diezgan melanholiska grāmata. Lasot to, arī es centos atcerēties savas atmiņas, bet sākotnēji man veicās tieši tāpat kā autoram, jo ‘‘..es rakājos pa atmiņu kā pa tukšu čemodānu un neko tur neatrodu, ..” /13.lpp./. Bet vai es varētu kā autors sarakstīt kaut ko līdzīgu šim? Noteikti nē.

Darbam sanāk tādas kā divas sižeta līnijas – viena ir jau pieminētās atmiņas un otra par sēdēšanu izolatorā un gaidot tiesas slēdzienu. Tā otrā līnija man vienkārši lasījās kā aizraujošs sižets un ar nepacietību gaidīju tās labo vai slikto noslēgumu. Savukārt, pirmā līnija man likās ļoti atvērta, pat personiska. Šķita, ka autors tajā ir atklājis savas dvēseles dzīles visai pasaulei. To, kā dažādie notikumi sakārtojušies sakarībās un izraisījuši vienu notikumu pēc otra, ģimenes saikņu meklēšana, varbūt pat savas vietas atrašana.

Vai visa pierakstīšana var mums palīdzēt? Varbūt tas tiešām ir zināms melanholijas paveids. Kā viņš pats saka: ”..rakstīt nozīmē izlasīt sevi. Rakstīšana atdzīvina atmiņas,..” /16.lpp./ Un tam var tikai piekrist. Arī man ir parādījusies dabiska vēlme spilgtākās lietas un notikumus pierakstīt. Un rakstīšanas gaitā var atcerēties daudz ko… Bet kāpēc es šādi nespēju atcerēties visu savu bērnību, vien dažas epizodes? Es taču to nepieraksīju kā autors, kurš ”varbūt visu aizmirsis tāpēc, ka atmiņas glabājās šajās pazaudētajās bērnu dienu burtnīcās.” /112.lpp./ Hmm, ”ja nu es neko neatceros tāpēc, ka nav nekā, ko atcerēties?” /15.lpp./

Šis bija darbs ne tikai par viņu un viņa ģimeni, bet arī par valsti. Lai cik skaista tā izskatītos fotogrāfijās, tā nav nevainojama. Šī viņa frāze to tikai apliecina:

Īslaicīgās aizturēšanas izolators ir tā vieta Francijā, kur minimumā kvadrātmetru ir koncentrējies maksimums sāpju. /23.lpp./

Birokrātija. Lūk, kas ir Francija. Grāmatu izlasīju jau pirms mēneša, bet šķiet, ka tur bija arī nedaudz par valsts vēsturi, par koloniju zaudēšanu un par to, kā tā kļuva tāda, kāda tā ir šobrīd. Par to, kāpēc tai ir tāda attieksme pret cilvēkiem.

Šis darbs tiešām bija skaists. Viņš nenošāva greizi man to iesakot un pēcāk arī dāvinot. Tajā jautās tik daudz visa kā. Beigbeders ir atklāts ne tikai rakstot par atmiņām, kuras cenšas uztaustīt sēžot kamerā, bet arī sajūtās. Dažbrīd tās šķita pazīstamas. Arī Viņš prot sajūtas uzrakstīt. Daudz kas gan paliek aizkadrā, bet vienalga. Tas, kas parādās atklātībā, ir skaisti. Sajūtām piemeklēt pareizos vārdus nav nemaz tik viegli. Nu jau es to zinu. Un lai to neaizmirstu, šis darbs būs pārlasāms un pārlasāms.

Šķērsiela 13

Šim vienkārši ir jābūt manam latviešu autoru gadam. Jābūt. Tālivaldis Margēvičs ieinteresēja mani ar savu darbu un tās tēmu Šķērsiela 13. Latvieša dibināts gulags. Pirms sāku lasīt, mani mazliet baidīja, ka tas varētu būt nedaudz līdzīgs J. Rislakki darbam Vorkuta. Bet nē, viss kārtībā – šis ir dokumentāls romāns, bet tas – pētījums, kuru es nespēju izlasīt tajā rodamās cietsirdības dēļ.

Savas mājas bēniņos mazgadīgais Mārtiņš atrod gleznojumu uz finiera ar iniciāļiem EB. Laikam ritot, viņš ir noskaidrojis iniciāļa īpašnieku – Eduards Bērziņš. Un tā pašam nemanot viņš ir aizrāvies ar šīs personas biogrāfijas pētīšanu. Pienācis laiks iepazīties ar šo personību!

Šis ir no tiem romāniem, kas rosina vēlmi parakāties mazliet ārpus grāmatas vākiem. Piemēram, uzzināju, ka Eduards Bērziņš un šī darba autors ir dzīvojuši vienā mājā. Tas man liek domāt, ka varbūt autors mazliet ir iemiesojis sevi Mārtiņa tēlā. Tāpat prātā jau dzimst mazais pārgājiens līdz Šķērsielai, bet vai un kā – to rādīs laiks. Mazliet zīmīgs šķiet arī fakts, ka šis darbs iznāca tieši autora 70.gadu jubilejā. Lai nu kā – es pirms tam par Bērziņu nezināju. Lai arī šis ir romāns, tas tomēr ir balstīts uz vēstures avotiem un apgāžot vienu otru faktu, kas iedrukāts enciklopēdijās. Kas zina, varbūt kādā mirklī pārbaudīšu arī to! Jāpiebilst, ka grāmatu patīkami papildina fotogrāfijas – tās izstaro visu iespējamo…

Sākums lasījās mazliet grūti, jo šķita, ka valoda ķeras. Taču pēcāk viss nostabilizējās un patiešām iegrimu stāstā. Patika autora koncepcija – padomju gados dzīvojošs puika, kurš izdara atklājumu par šīs pretrunīgās personības eksistenci un viņa atklājumi izstāstīti it kā otrā sižeta līnijā. Un tas nebija tikai sauss faktu savirknējums. Priecēja vēsturisko notikumu krikumi, kurus reti kad kāds piemin. Piemēram, šeit atainotā revolūcija un tās sekas. Krikums: notikums vīna pagrabā. Šis ir tikai viens tāds piemērs, tādu te ir papilnam.

..par Bērziņu stāsta neticamas lietas, brīnumainas leģendas, sacer dzejoļus un dziesmas… Un tas par vienu no gulaga radītājiem! Un to dara bijušie ieslodzītie! /152.lpp./

Tātad – kas ir bijis šis Bērziņš? Kā tas vispār ir savienojams – radīt gulagu (mēs taču visi zinām, kas tas ir, vai ne?) un tajā pašā laikā viņam dzied slavas dziesmas! Patiesībā, Bērziņa humānisms ir apbrīnojams, jo piedzīvojot tādas laika un varas maiņas, ir diezgan grūti saprast, kam ticēt un kā palikt pašam sev. Uz šo jautājumu tā arī netiek rasta atbilde – vispirms viņš ir viens no latviešu strēlniekiem, tad Oktobra revolūcijas dalībnieks, pēcāk darbojies padomju drošības iestādēs, viņa vadībā rekordātri uzcelts celulozes kombināts un drīz vien viņam tiek piedāvāts darboties Tālajos austrumos, Daļstroj, kas kļūst par lēģeru sistēmas aizmetni. Nākamajā gadā tur nodibina Ziemeļaustrumu labošanas darbu nometni. Principā nekurienē tiek radīta nometne ar centra pilsētu Magadāna. Tā ir koncentrācijas nometne, kuru neapjož žogs, kurā ieslodzītie nemūk un jūtas pat varbūt laimīgi un kurā šķietami pieaug labklājība. Vai viņa humānisms slēpjas viņa mākslinieka dvēselē? Kāda būtu izvērsusies viņa dzīve, ja viņš būtu pabeidzis Berlīnes mākslas akadēmiju vai turpinājis V. Purvīša apmācībā gleznot? Iespējams, tad kādā no tīrīšanām viņš pats atrastos starp izsūtītajiem…

Kur ir tā robeža starp cietsirdību un pienākuma pildīšanu, vīrišķību un gļēvumu? /87.lpp./

Lasot es nevarēju sev ik pa laikam neuzdot jautājumu: cik ilgi viņš tā varēs turpināt? Cik ilgi viņam ļaus būt Kolimas caram ar tīru kabineta sienu, bez Staļina portreta aiz muguras? Tā taču ir nodevība pret sistēmu! Lasīju un zināju, ka pienāks brīdis, kad viss sagriezīsies kājām gaisā, ka viņš tiks ierobežots. Bet nekad nebūtu iedomājusies tādas beigas un tādu nodošanu. Bet tie bija laiki, kad nekas nebija drošs. Galu galā kurš bija tas brīdis, kad viņš pārstāja būt pats? Varu iedomāties divus momentus, bet laikam jau nāksies piekrist viņam pašam – brīdis, kad tika parakstīti papīri par ieslodzīto nošaušanu. Humānists bija kļuvis par slepkavu. It kā jau pret savu gribu, bet tomēr… Pēc šī romāna izlasīšanas es vēl neesmu sapratusi, kas viņš ir man – čekists vai tomēr ne.

”..Ziemeļaustrumu labošanas darbu nometņu pārvalde neietilpst gulaga sistēmā, tā pakļaujas tikai man un mēs nosakām te kārtību.” /145.lpp./

Nekad nebūtu iedomājusies, ka Staļins ir spējīgs kādam dot tik lielas pilnvaras. Kolima tik tiešām bija Bērziņa valstība! Varbūt pat labi, ka viņš aizmirsa ar kādu mērķi šī vieta tika izraudzīta. Diez vai citur talantīgākie no ieslodzītajiem būtu kāpuši pa karjeras kāpnēm. Vēsture paliek vēsture, bet ja raugās no cita skatupunkta, tad gribot negribot ir jādomā par to, ka varbūt tieši šī iemesla dēļ uzradās riebēji un sekas bija tādas, kādas tās bija. Bērziņš bija kļuvis pārāk neatkarīgs un pilnībā aizmirsa par komunismu un tās diktētajiem noteikumiem.

Jautājums ir par sirdsapziņu. Cik ilgi tu spēj turēties pretī sabiedrības spiedienam un cīnīties par tiesībām dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu? /206.lpp./

Protams, ne jau tikai par to ir šis romāns. Varbūt mazliet šis ir arī par viņa sievietēm Elzu un Esfiru. Jautājums par viņa īsto. Šis ir arī darbs par mūsdienu Mārtiņu, kurš interesējas par Bērziņu un pats piedzīvo padomju gadus un pratināšanu. Par mūsdienām un attieksmi pret vēsturisko personu. Jāsaka, ka rindas par mūsdienām, man ne pārāk gāja pie sirds, jo tik ļoti kontrastēja ar vēsturisko līniju un radīto noskaņu, ka tās šķita gluži liekas.

Romāns, kas liek aizdomāties par valdošo varu šobrīd un padomāt par mums pašiem. Varbūt šis tiešām nav tikai darbs par gandrīz tapušu mākslinieku un noslēpumainu humānistu (jo mēs taču nezinām viņa domas dažos ļoti svarīgos jautājumos) ar lieliskām organizatora spējām un tematiski ir krietni aktuālāks šajās dienās nekā mums šķiet…

Atslēga

Šī nebūs gara atsauksme un šis nebūs arī gluži ieskats. Šis būs kaut kas… pa vidu. Ne jau tāpēc, ka man nebūtu ko teikt. Nē, nebūt ne. Vienkārši… neesmu pārliecināta, kā šo atsauksmi rakstīt, jo šī ir triloģijas noslēdzošā daļa un es sīkumos vairs neatceros pirmās divas… Tātad – beidzot līdz manām rokām un acīm nonāca M. Strandberga un S. B. Elfgrēnas noslēdzošā daļa Atslēga (2013). Paskatījos vecajos ierakstos un tie vēsta, ka pirmo daļu Aplis lasīju 2013.g.aprīlī, bet otro Uguns – 2014.g.februārī.

Šajā daļā visi notikumi turpinās no vietas, kur tie apstājušies iepriekš. Anna Kārina, Linneja, Vanesa un Minu turpina attīstīt savas spējas. Arī mirušie atgriežas un skraida pa Robežzemi. Otrajā daļā uzradušais Viktors arī tepat – atklājas vairāk un patiesāk. Problēma ir palikusi – Izredzētajām jāaptur apokalipse. Kā to izdarīt? Kas notiks, ja tas tomēr neizdosies?

Ir sajūta, ka mazliet atkārtošos, bet tur neko nevaru līdzēt – man patika šo abu autoru rakstības stils un veids, kā tiek atsvaidzināts atmiņā iepriekš lasītais. Pagātnes notikumi tagadnes tekstā tiek ieausti neuzbāzīgi un tai pat laikā atgādinoši, papildinot tekstu ne to apturot. Atceros, ka kaut ko līdzīgu minēju arī pie Uguns atsauksmes. Valoda nemaz nav mainījusies – ļoti viegla, ātri lasoša un joprojām ar vārdiem, kas mani nedaudz tracināja ka piemēram ‘’Hei!’’ un ‘’tipa’’. Labi, tas izklausās pēc jauniešu runas stila, tomēr sociālajai darbiniecei tā nebūtu jāsveicinās 😀

Tieši tāpat kā iepriekšējās divās, arī šajā līdzās maģijai un lielajam uzdevumam, ir skola un dažādas sadzīves situācijas. Jāsaka, ka šoreiz tās ikdienas peripetijas un visas tās jūtu lietas mani skāra mazāk, jo biju apburta ar maģijas aprakstiem. Piemēram, es centos savā prātā vizualizēt Minu maģiju – melno dūmu palaišanu, būšanu tajos, atmiņu pavedienu šķetināšanu, arī Robežzemes notikumus… Ekranizētam tam visam vajadzētu būt ļoti skaisti 🙂

Jāatzīst, ka man diezgan patīkams likās arī nobeigums (ceru, ka nākamais nav spoilošana) – tas it kā ir labs, pat laimīgs, bet tai pat laikā ar tādu kā jaušamu turpinājumu, jo pasaule kļūs sarežģītāka, maģiskāka. Tas nozīmē daudz jaunu problēmu un izaicinājumu.

Žēl, ka nespēju atminēties pirmās divas daļas, lai noskaidrotu vai ir atbildēts uz visiem jautājiem. It kā prātā nav palikušas neskaidrības, tad jau iespējams tiešam ir atbildēts viss atbildamais. Katrā ziņā pēdējā daļa ievieš skaidrību ļoti daudzos jautājumos, pirms tam nekautrējoties sagriest stāstu deviņos kūkumos.

Bāreņu vilciens

Sākotnēji mani Kristīnas Beikeres-Klainas (Christina Baker Kline, 1964) darbs Bāreņu vilciens (2013) neuzrunāja. Domāju, ka kaut kas uz salkano pusi un tā (nejautājiet, kāpēc). Kad vēlreiz ar kolēģes pamudinājumu iedziļinājos anotācijā, tā mani diezgan spēcīgi uzrunāja. Kad esmu aizvērusi grāmatas pēdējo vāku, varu teikt to pašu – tā ir spēcīga un kādus tik jokus likteņi ar mums neizspēlē un kādas dzīves iespējas mums tiek dotas…

Nīva ir deviņus gadus veca bārene. Ar savu ģimeni viņa no Īrijas emigrēja uz ASV laimīgākas dzīves meklējumos. Tā tā arī nepienāca. Viņus piemeklēja ugunsgrēks… Tad ir 1929.gads – slikts gads arī pašai Amerikai: Lielās Depresijas gadi, ekonomiskā krīze. Arī Mollija ir bārene. Nu, gandrīz. Viņas maska ir būšana gotam. Viņas laiks ir 2011.gads. Kā šīs divas sižeta līnijas var savīties?

Vēsturei ir tik daudz dažādu nianšu un mazzināmu faktu – šajā gadījumā bāreņu vilcieni. Tie tādi tiešām ir eksistējuši no 1854. – 1929.gadam. Tas bija vilciens, kurā no viena Amerikas gala uz otru tika vesti bāreņos palikušie bērni, lai tiem stacijās atrastu audžuvecākus. Lielākoties tas gan nebija tik cēli – ļaudis, kuri viņus pieņēma, izmantoja viņus par bezmaksas darbaspēku ar sliktiem dzīves apstākļiem. Kā nu kuram paveicās. Tos, kurus negribēja nevienā stacijā, veda atpakaļ uz bērnunamu.

Tā ir nožēlojama bērnība – zināt, ka neviens tevi nemīl un nevienam tu nerūpi, vienmēr atrasties ārpusē un skatīties iekšā. Tāpēc es mācos izlikties, smaidīt un māt ar galvu, izrādīt iejūtību, ko nejūtu. Mācos iederēties, izskatīties kā visi citi, lai gan iekšēji jūtos salauzta. /114.lpp./

Tieši tāds liktenis piemeklēja arī Nīvu. Lai cik savādi tas nebūtu, šūšana vēlāk bija viņas hobijs, prasme, par kuru viņa pateikties nelaipnajai ģimenei. Vispār, visa tā attieksme pret bāreņiem mani kaut kur dziļi, dziļi šausmināja. Viens ir tas, ka viņa netika uzskatīta par bērnu, kurš jāmīl (nemaz nerunāsim par elementāras cieņas izrādīšanu). Viņa bija darbaspēks vai kalpone. Otrs, kas man likās nepieņemams – viņas nonākšana jaunā ģimenē tika uzskatīts par darījumu. Tas šķiet tik nepareizi! Skumdināja, ka Nīva kā nevajadzīgs priekšmets tika mētāta no vienām mājām uz citām.

Mollija ir mūsu laika bārene, kurai uzlikti sabiedriskie darbi par zādzību. Viņa bibliotēkā bija mēģinājusi nozagt Džeinu Eiru. Uzliktās 50 darba stundas viņai jāatstrādā kādas 90-gadīgas kundze mājās tīrot bēniņus un atbrīvojot tos no mantu kastēm. Ne ar visiem var notikt tādas izmaiņas, kādas notiek Mollijā. Šī tīrīšana un sarunas it kā visu noliek pa plauktiņiem, sakārtojot un labāk izprotot dažādus dzīves jautājumus. Jāatzīst, ka man ne pārāk patika pēdējās no pēdējām nodaļām, jo kaut kā šķita, ka notikumi pārāk viegli atrisinājās un sakārtojās. Vienkārši neticas, ka tas viss ir tik viegli.

Tikai uz beigām atskārtu, ka ir stāsts, kuru autore stāsta mums un ir stāsts, kuru Vivjena stāsta Mollijai. Stāsts, kurā atklājas daudzas dzīves detaļas un kurš aizsāk diezgan neparastu draudzību starp abām. Šis ir stāsts, kurš labi iederēsies šajā pārmaiņu posmā starp ziemu un pavasari savas noskaņas dēļ. Tik mainīgs ir šis stāsts kā minētie gadalaiki!

Jūras diena

Bija pienācis brīdis, kad gribējās redzēt jūru. Izlauzties no pilsētas cietokšņa un sajust dabu sevī. Tas notika gandrīz pirms mēneša, bet tā sajūta atgriežas. Jūrai ziemā ir citādāks vilinājums. Tā ir klusa un diezgan vientuļa. Tā plešas acu priekšā, guļ pie mūsu kājām, bet nesaka gandrīz neko. Šogad ziema nebija diez ko strādājusi ar jūru, jo tā nebija aizsalusi. Tik mazliet pie paša krasta. Tātad nebūs arī ledus iešanas prieku… Izlaidīšu dažas stāsta epizodes, bet tā bija gara un skaista diena.

***

Sākotnēji biju domājusi braukt viena, bet ja piesakās arī līdzbraucējs – nevar atteikt. Pareizāk gan būtu teikt – negribējās atteikt. Un labi, ka bija. Citādi diez vai viss būtu izvērsies tik jauki. Un jautri. Un… 🙂

Pēc nelielām diskusijām nonācām pie rezultāta, ka galamērķis būs X. Es biju gribējusi braukt uz otru pusi, bet – kāpēc gan lai tā nebūtu X? Mmm? Sēdāmies vilcienā un traucāmies pretī jūrai. Tiesa, brauciens nebija nekāds ilgais. Nieka pusstunda un jau bijām klāt.

Iegriezāmies infocentrā, jo bija pa ceļam. Neko jaunu neieguvām, bet vismaz radījām puisim sajūtu, ka viņš ir labi pastrādājis. Ceļš mums jau pa lielam bija zināms. Gājiens līdz mežam nekādus pārsteigumus nenesa. Pirms ieiešanas tajā apstajāmies un domājām, pa kuru ceļu doties. Izvēlējāmies doties taisni uz priekšu, jo sānu ceļu bijām iepazinuši vasarā. Neies jau divreiz vienu un to pašu ceļu!

Mežs bija tik pasakaini skaists! Sniegs bija ieķepis katrā mazākajā priedes stumbra nelīdzenumā, radot ilūziju, ka ir apstādināts snigšanas process. Viss it kā balts, bet tai pat laikā nav. Ainavu atdzīvināja brūnie, kailie koku stumbri, kuri tā pa īstam nemaz nav kaili. Jo tas sniegs. Pasaku mežs. Ilūziju par citu pasauli radīja arī brīdis, kad piefiksēju, ka sensenos laikos priedes ir sastādītas skaistās rindās. Kilometriem garš ”tunelis”. Sper soli un tur nākamais tunelis.

Bija jau piemirsies, ka gājiens cauri mežam nav ātrs. Mazliet dabūjām nobristies. Vismaz es. Nonākusi līdz jūrai, jutos nedaudz aizelsusies, sakarsusi, bet ārkārtīgi priecīga par redzamo. Es pusi ceļa jau biju paspējusi čīkstēt par to, ka man ir karsti, tāpēc šis likās piemērots brīdis, kad no kaut kā atbrīvoties. Nu jau vairs neatceros kurš no abiem džemperiem tas bija, tik zinu, ka bez tā bija krietni labāk!

– Kaut kas tak jāatver! – tā Viņš un izvelk no somas iepriekš veikalā iegādāto vīnu. Mums nebija attaisāmā. Tika nodemonstrētas profesionālas iemaņas, kā tas darāms, ja pa rokai nav attiecīgo instrumentu. Varēju tikai atzinībā māt ar galvu 😀 Iemalkojuši pievērsāmies jūrai un tās horizontam. To es piefiksēju jau uzreiz un satumstot šī sajūta tikai pastiprinājās – izskatījās, ka jūrai uzlikts vāks. Tālumā tā bija saplūdusi ar debesīm, iespējams,  arī ar miglu un šķita, ka tas ir pasaules gals. Ka tur, tālāk nekā jau vairs nav. Ja gar krastu nebūtu staigājuši vēl daži cilvēki, es noteikti nodomātu, ka esam pasaules pēdējie cilvēki. Žēl, ka bija vēl tie daži. Katrā ziņā tā sajūta nav aprakstāma. Vismaz es tam nerodu piemērotus vārdus.

Tā mēs lēnām virzījāmies uz priekšu, uz upes pusi, runājām, smējāmies un dzērām. Kaut kādā brīdī tomēr saproti, ka staigā pa knapu jūras aizsalumu un spontāni, nesarunājot izdomājām ierīkot slidotavu. Attīrījām pavisam nelielu laukumu, bet ”skrien un slīdi” atrakcijai pietika. Es zinu, ka tagad noteikti kāds padomās: ”Kā tādi mazi bērni!”, bet man ir pilnīgi par to nospļauties. Tas bija jautri. Tik tiešām. Jautri, brīvi un smieklīgi. Tieši tāpat kā mēģinājums iestudēt ”Nāves ēnā”. Tas tiešām bija tikai mēģinājums, jo mums nekas neiznāca 😀

Bija kāda vieta, kurā ledus bija lūzis un tad atkal nedaudz piesalis. Mēģinājām vienu tādu plāksni izkustināt, bet tā ne par ko nepadevās. Bija uzsēdusies ar vienu malu uz krasta ledus un nekustejās ne no vietas. Pat iešūpināšana nelīdzēja. Gribējās mest nost cimdus un to plāksni vienkārši nocelt. Bet ziema, aukstums un tā… Bet izskatījās tik cerīgi. Devāmies tālāk pa Kuģu piestātni, bet tur viss labi pietauvots. Tad vienkārši dauzījām ledu līdz piesmēlās apavi. Pat kerzas mani no tā nepaglāba. Vēl viena brīnišķīga pusstunda bija aizvadīta.

Pie upes piebeidzām vīnu un – fuj, mums – pudeli iemetām upē. Kaut kā gribējās tā izdarīt, lai gan parasti tā nerīkojamies. Par tīru dabu un tā. Noskatījāmies kā tā dodas pretī jūrai. Tad ieraudzījām arī virsū nākošo nakti. Debesis bija vairāk nekā satumsušas. Tās izskatījās tik tumšas, tik katastrofu nesošas. Kas zina, varbūt tās auklēja sevī nākamās dienas puteni. Pagriezāmies un devamies uz X pusi.

Jau atkal mežs. Tas jau bija paspējis mainīties. Krēsla pie vainas. Tas nesa sevī mieru, klusumu un garu mājupceļu. Viena es noteikti būtu maldījusies uz riņķi vien. Viss izskatījās tik vienāds. Sekojām nezināma slēpotāja pēdām, bet pēcāk no tām novirzījāmies. Es jutos diezgan sagurusi. Brien un brien un brien. Neredz ne galu, ne malu. Es tiešām priecājos, ka nebiju viena. Brīdī, kad uzgājām jau zināmo meža ceļu, iešana tapa vieglāka.

Pārējais ceļš nav stāstīšanas vērts/negribu stāstīt visu. Katrā ziņā līdz stacijai nonācām un vilciens līgani vizināja atpakaļ uz Rīgu.

***

Ziema pret mums bija dāsna un nerādīja savu nikno un auksto seju. Brīnišķīga diena. Tādas patiesas jau nemaz tik bieži negadās. Un viena no dienām, kurā laiks vienkārši neeksistē. Manā prātā ir nospiesta poga off. Paldies par kopā būšanu! 🙂

P.S. Vienu bildi aizņēmos!

***

Aukstums nāk no iekšpuses.
Iekšēji salst. Ilgojos pēc daudz kā, bet galvenokārt pēc siltuma. Pietrūkst pavasara un saules. Ceriņu smaržas un mazo putneļu čirkstēšanas. Kaut kādas brīvības un vasaras apjautas. Arī pēc tā siltuma, kas nāk no sirds.
Pietrūkst klusuma un miera sevī. Tāds neizskaidrojams tukšums un skumjas manī.

Mēness teātris

Būšu pavisam atklāta – Mēness teātris (2015) bija mana riska grāmata. Pirmkārt – es nelasu zinātnisko fantastiku. Kaut kā nelasās un viss. Otrkārt – šī bija mana pirmā Ievas Melgalves (1981) grāmata, līdz ar to es nezināju, kāds ir viņas rakstības stils, valoda utt. Bet šeit nospēlēja ”jāsāk vairāk lasīt latviešu autori”. Darbā mazliet pašķirstīju, palasīju un domāju, ka varētu būt. Vīlusies neesmu un pat tīri labi patika. 🙂

Visa radītā pasaule ir teātris. Liels, liels teātris, kurā darbojas aktieri, scenāristi un mīmi – nepārtraukti tiek uzvesti seriāli, kurus aiz lieliem, tumšiem stikliem skatās skatītāji. Teātra darboņi zina savu vietu, zina savas lomas un cenšas pārāk neizlekt no pūļa. Pārāk liela izcelšanās var slikti beigties. Šajā pasaulē cilvēka ”sociālais” stāvoklis var mainīties vienas ainas laikā. Bet ja kāds mīms sāk domāt cilvēcīgi? Un, ja arī aktieri sāk uzdot jautājumus par Teātri? Kas tad notiek? Un kas galu galā ir skatītāji?

“Un es negribu spēlēt,” viņa teica. “Es gribu vienkārši būt kopā ar tevi. Nevis tēlot.” /19.lpp./

Šī bija citādāka zinātniskā fantastika nekā tās, kurās bija gadījies iemest aci. Šī izrādījās patīkama un pat baudāma. Kādā brīdī pat piefiksēju sev stadiju ”vēl vienu nodaļu un tad gan iešu gulēt”. Interese nudien bija, jo sižets nepārtraukti lika uzdot jautājumu par to, kas tad notiks tālāk? Šeit visa dzīve ir teātris. Vai arī otrādi – teātris ir dzīve. Brīdī, kad aktieri nav uz skatuves, viņi ir nekas. Viņiem nav pat vārda. Viņu īstā (tiešām?) dzīve norit tikai uz skatuvēm. Jau pašā sākumā es sev uzdevu jautājumu – kāpēc tā? un kā viņi līdz tādai pasaules uzbūvei nonāca? Ir taču skaidrs, ka kaut kad kaut kas ir noticis.

Kā ir iespējams pretoties kaut kam tādam, kas ir visa tava dzīve? /175.lpp./

Pateicoties tam, ka šis nebija ļoti zinātnisks darbs, tas lasījās viegli, bet bija arī diezgan jāseko līdzi lasītajam. Mainījās ne tikai aktieru vārdi un seriāli, bet arī viņu domas. Tās ir tās, kas atklāj šīs uzbūvētās pasaules darbības principu, sistēmu un, protams, tās trūkumus. Man ļoti patika darba beigas, jo tās ļauj man domāt par viņu nākotni. Negribas daudz runāt par beigām, lai kādam nesabojātu lasīšanas prieku. Bet jā, par beigās notiekošo varētu fantazēt un kas zina – varbūt arī uzraksīt turpinājumu 🙂

Ko aktieris nezināja: ka tāds bija arī teātris. Tas šķita dzīvs un elpojošs, šķita, ka sistēma, kurā viņi pārvietojas kā spēles figūriņas, ir ar kādu mērķi un jēgu. Bet tā nebija. /226.lpp./

Vispār, cenšoties iedomāties mūsu pasauli tādu, kādu to ir uzbūvējusi Melgalve… Es tādā negribētu dzīvot. Tā ir tik ļoti ierobežojoša, pārāk kontrolēta un atkarīga no scenāristu labvēlības. Aktieris kā šaha figūriņa. Pasaule – šaha laukums. Viens nepareizs gājiens un kādai figūrai spēle beigusies. Es nezinu vai darbs atbilst visiem zinātniskās fantastikas likumiem, vai tas turas pie visām normām un man tas ir vienalga. Es kā ne šāda žanra lasītāja darbu izbaudīju un man vairāk nekas nav vajadzīgs! 🙂