Dziesma asinsstraumē

jeff-noonMan ļoti patīk Valterā un Rapā notiekošās grāmatu akcijas, jo tad vienmēr par lētām naudām var nopirkt kaut ko no Vēja suņa klasikas utt. Pēdējā reizē starp visu citu es iegādājos arī Džefa Nūna (Jeff Noon, 1957) Dziesma asinsstraumē (2000), jo ļoti uzrunāja anotācija – par rokmūziku, atkarībām un cilvēku visa epicentrā. Stāsts bija mazliet par ko citu, bet… visu cieņu autoram. Gribu vēl!

Anotācija šoreiz būs citāts no darba:

Turpmākais stāsts būs par to, kā es riskēju basa ceļojumā / un tad nonāku pie tā beigām / pēdējās nots beigām, un ko es tur lejā, dvēseles rievās, atrodu / un kā tas nākas, ka mūzika vienmēr ir soli aiz tās mīlestības, ar kuru to spēlē / un kaut kā basam nepavisam nav četras stīgas /17.lpp./

Tieši šādā stilā ir sarakstīta visa grāmata. Tieši šis eksperimentālais veids ir tas, kas ļauj sajust stāsta sakni. Es līdz ar Eljotu, basistu, izjutu visas tās stīgu vibrācijas. Es devos viņam līdzi viņa basa ceļojumā. Beigās tas nebija tikai ceļojums mūzikas pasaulē. Tas bija arī ceļojums sevī, savā pagātnē. Patiesības un sevis meklēšana. Un kas tur īsti ir ar to panku mīlestību un pēdējo nakti?

Kamēr es lasīju šo darbu, es nepārtraukti domāju par to, kā autors ir spējis tā rakstīt. Kā viņš ir spējis tik detalizēti, dziļi un izjusti rakstīt par mūziku, tās vibrācijām un skaņas lidojumu. Par mīlestību, kura ir tik trausla, par patiesības meklēšanu, kura slēpjas pāris mūzikas ierakstos. Un atkal jau esam nonākuši pie mūzikas. Viss šis darbs ir kā viens liels riņķa dancis ap mūziku un tās izraisītajām sekām. Ieskatam varu citēt šo:

jēziņ, mani pilnīgi pārņem smagais metāls / un es saku, ka man ir īsta mīlas dēka ar šo mirkli, ar pieslēgšanos /31.lpp./

Šis ir brīdis, kad Eljots pieslēdz savu basa ģitāru pie pastiprinātāja. Tālāk ir par pirkstiem, kuri jūt stīgas un kāda ķīmija notiek tajā brīdī. Un šāda ķīmija ir aprakstīta arī brīžos, kad grupa salietojās narkotikas. Visas viņu vīzijas un halucinācijas… Tās bija tik pulsējošas un dzīvas, gandrīz kā pagātnes noskaidrošana. Nekas nestāv uz vietas un tas tika salīdzināts ar vinila plates rievām – kā atskaņotāja adata lēkā pa plati utt.

Bet šis nav tikai stāsts par basa ceļojumu vai par Mančesteras pagrīdes mūziku. Šis ir arī stāsts par Eljotu, izbijušu rokmūziķi un atkarīgo. Iesaistoties jaunā grupā, ir mēginājums radīt jaunu sākumu. Bet kā to var darīt, ja nav noslēgti visi rēķini ar pagātni? Ja nav sasaistes pašam ar sevi un nav zināma viņa vieta pasaulē? Vienlaicīgi šis varētu būt arī stāsts par 2nieku, grupas bundzinieku. Arī viņam ir ļoti līdzīgas ”problēmas”.

es sēžu sadauzītā mašīnā, sadauzītā pasaulē, klausoties ne no šīs planētas nākušā mūzikā, un šņukstu / pareizāk sakot, no manis līst asaras / uzplūst lielas sāpes, dziļi slēptas emocijas, kas beidzot atbrīvotas /228.lpp./

Šis darbs ir tik muzikāls, ka tam par godu kopā ar jaunās mūzikas kritiķi un autoru Deividu Tūpu, ir tapis CD Needle in the Groove: if music were a drug, where would it take you. Neesmu vēl visu to noklausījusies, bet šis gabals ir tieši tikpat eksperimentāls skaņās kā pats darbs. Tas ir viens liels skaņu jūklis un tajā neapmaldīties var tikai, ja ”atguļos un ļauju mūzikai skanēt” /124.lpp./ Jāatzīst, ka bez šī eksperimentālā CD gribētu dzirdēt šo kā dziesmu, jo ļoti uzrunāja vārdi:

biju pārāk jauns lai zinātu
kā iemīlēties mīlestībā
bet tevis dēļ sirds lūztin lūza
un visas vientuļās asaras
tiek izlietas slepus vien
kad tevis dēļ sirds lūzin lūst /270.lpp./

Saistībā ar šo darbu, šie vārdi liekas tik ļoti smeldzīgi, pilni moku un vientulības, jo kā Eljots saka: ”ja es būšu vientuļš, es būšu vientuļš pats savā veidā”/213.lpp./

Ak, viss šis stāsts bija kā viena liela mūzikas pulsācija – vietumis tas bija klusināts, tik tikko dzirdams un jūtams, bet vietumis stāsts eksplodēja kā skaņu vilnis dziesmas kulminācijā. Patika, patika, patika!

Mūzika: Jeff Noon&David Toop – Vibegeist