Septiņas minūtes pēc pusnakts

Grāmata, kuru novērtēju jau izpakojot no papīra. Piesaistīja svars (salīdzinoši plāna, bet smaga!) un tās tumšais un šķietami drūmais saturs. Protams, ka sakārojās izlasīt. Sākot nopietnāk šķirstīt, sapratu, ka tā ir bērnu grāmata un noliku nost. Blogeru eglītē Dainis tik labi un pārliecinoši par to stāstīja, ka beigās nolēmu tomēr lasīt. Paldies par iedvesmošanu 🙂 Paldies Šivonai Daudai par ideju un Patrikam Nesam (Patrick Ness,  1971) par izpildījumu. Šim stāstam – Septiņas minūtes pēc pusnakts (2011) – bija jāierauga dienasgaisma.

Konors O’Mailijs ir labs zēns. Tāds kārtīgs un ļoti apzinīgs. Viņš tāds ir savas mammas dēļ, kura ir ļoti slima. Bet ir kas tāds, ko viņš nevienam nestāsta un baidās to atzīt pat pats sev. Viņš baidās iemigt, jo tad vienmēr ciemos atnāk murgs. Tas murgs, kurā ir briesmonis kraujā. Katru nakti. Bet tad uzrodas vēl viens briesmonis, kurš grib stāstīt stāstus. Kā tas viss ir saistāms?

Kamēr es lasīju šo ne gluži bērniem paredzēto grāmatu (lai arī tā ir darba mērķauditorija), es domāju par īveskoka briesmoni. Ko viņš gribēja? Kāda bija viņu trīs stāstu morāle? Un kāds galu galā viņš īsti bija – īsts vai tomēr iedomāts? Viens ir skaidrs – viņa uzdevums bija likt Konoram ieskatīties sevī un izstāstīt savu stāstu. Patiesību. Reizēm tas ir grūtāk nekā varētu iedomāties. Tiešām, ne vienmēr ir viegli atzīt sev pašam patiesību. Pat ja ir zināms, ka pēc tam būs vieglāk, jo būs nokritis slogs.

Dažkārt cilvēkiem visvairāk gribas melot pašiem sev. /72.lpp./

Par tiem stāstiem… Vienmēr esmu domājusi, ka stāstiem piemīt kaut kas… īpašs, gandrīz maģisks to īsuma un kodolīguma dēļ. Tajos pa lielam ietērpts tik daudz visa kā! Un tajos stāstos, ko stāstīja īveskoka briesmonis parādās stāstu daudzpusība. Noklausoties stāstu, mēs pieņemam vienu, savu patiesību par to, taču briesmonis parādīja šo stāstu no citas puses. Un abiem ir taisnība. Stāsti ne vienmēr ir tādi, kādi tie izklausās. Vai tiešām ļaunais vienmēr ir ļauns, bet labais – labs? Vai nevar gadīties, ka viss sagriežas kājām gaisā un patiesībā neviens nav vainīgs?

Stāsti ir mežonīgākais, kas pastāv šajā pasaulē, – briesmonis noducināja. – Stāsti tevi vajā, tie kož un medī. /45.lpp./

Lai arī Konoram ir ļoti slima mamma (vēzis), viņš turpina spītīgi doties uz skolu. Viņš cenšas izturēties kā parasti, bet viņš nevar nepamanīt apkārtējo liekulīgo līdzjūtību. Protams, ne no saviem vienaudžiem. Tie ir nežēlīgi, viņš tiek apsmiets un publiski pazemots. Vai arī pret viņu izturas kā pret tukšu vietu. Man tas šķita briesmīgi.

Jā, šis ir stāsts par ciešanām, ļoti trauslu cerību, nevēlēšanos redzēt patiesību, liekulīgu līdzjūtību, ticību un vēl par daudz, daudz ko citu. Negribas to visu šeit uzskaitīt. Tas nemaz nav vajadzīgs. Vienīgais, ko patiešām vēl gribu pieminēt, ir tumšās un fantastiskās ilustrācijas. Tās ļoti labi papildina šo stāstu. Vispār, bez tām šim stāstam nebūtu īstās vērtības. Varu pat apgalvot, ka visas ilustrācijas ir šī darba pievienotā vērtība.

P.S. 2016.gada oktobrī būtu jāiznāk šī stāsta ekranizējumam. Ļoti ceru, ka stāsts netiks sačakarēts.