Vai atsauksmi drīkst sākt saistībā ar vāka noformējumu? Citādāk nemaz nezinu, kā lai sāku. Tātad – vāks. Mani tas ļoti piesaistīja. Tāds mazliet noslēpumains, patīkamās krāsās un tās mega tuvplānīgās magones, kas pa gabalu izskatās pēc asins traipiem. Šāds burvīgs vāks ir Antonijas Mihaēlisas (Antonia Michaelis) darbam Pasaku stāstnieks (2011). Jau atkal – jauniešiem paredzēts darbs, bet ne pēc manām domām. Notikumi tajā ir pārāk… skarbi un skumji, ja tā var teikt.
Šeit mēs redzam Ābelu – pusaugu puisi, kurš nav pārāk iecienīts vienaudžu vidū, bet no viņa labprāt pērk paniekošanās lietiņas. Tad ir Miha – viņa mazā māsiņa, kura domā, ka mamma drīz atgriezīsies. Un tad ir Anna – meitene no ļoti labas un diezgan turīgas ģimenes. Reiz viņa noklausās, kā Ābels Mihai stāsta pasaku. Tā viņu saintriģē. Ābels izrādās labs stāstnieks. Kā gan divi tik ļoti dažādi pusaudži var satikties un pat iemīlēties? Mīlestība gan izrādījās bīstama.
Kāds bija iededzis gaismu starp teikumiem. /32.lpp./
Šis ir savdabīgs darbs. Dažās līnijās tas ir tipisks jauniešu romāns, bet citās līnijās – mazliet kāpa ārpus noteiktajiem rāmjiem. Darbs liek domāt lasītajam līdzi, jo brīžiem tas līdzinās vieglam trillerim. Kurš ir slepkava? Kāpēc Ābela stāstītā pasaka brīžiem tik ļoti sakrīt ar realitāti? Un kāpēc viņš ko tādu vispār stāsta savai sešgadīgajai māsiņai? Jautājumu daudz, bet uz visiem atbildes agrāk vai vēlāk ir rodamas. Jāpiebilst, ka šis ir autores populārākais darbs un tas 2012.gadā tika arī nominēts balvai.
Teju neiespējama mīlestība, uzticības radīšanas trauslums, cerība uz labām beigām, trauksmes sajūta. Vietumis man šķita, ka šis ir nevis darbs par Annu un Ābelu, bet tikai par Ābelu. Par viņa vientuļo kauju pret pasauli, pret cilvēkiem, kuri iejaucas viņa vidē. Tas taču ir tik grūti – cīnīties kā tādam Holdenam un nevienu nelaist sev klāt. No vienas puses es viņu sapratu, bet no otras puses nē. Jāsaka godīgi – es tā arī nesapratu, kāpēc viņš bija tik kategoriski pret palīdzību. Ok, tā viena bērnības aina bija drausmīga, bet ne jau visi tādi ir! Un tā beigās Ābelam bija tikai vārdi. Bet ar vārdiem pret pasauli cīnīties nav iespējams…
Kad abitūrija būs garām, es rakstīšu, – čukstēja Ābels. – Par visu. Ne tikai pasaku Mihai. Par skaistumu un bezcerību. Par šo aukstumu naktīs. Vārdus var atrast visam. /237.lpp./
Un kas tad tur īsti ir ar to pasaku, ko Ābels stāsta? Tā trauslā robeža starp iztēli un realitāti… Es tai pasakai arī pavilkos līdzi. Arī man ļoti gribējās sēdēt pie tās kakao krūzes un klausīties pasaku par mazo karalieni un viņas ceļojumu pa jūru. Brīžiem pasaka stāstīja pagātnes notikumus, brīžiem tā uzdeva jautājumus, kad īstenība bija miglā tīta, bet brīžiem… brīžiem tā bija pilna ar sajūtām, pilna ar vārdiem un teikumiem, kas liek domāt. Tās saturs bija meklējams ne tikai tiešajā runā, bet arī starp rindām. Tieši tāpat kā Annas un Ābela savstarpējā saskarsme. Te viss bija labi, te viss apgriezās kājām gaisā. Pati galvenā bija uzticēšanās. Un kā jau minēju – tā bija tik trausla.
Vispār, šo stāstu pa lielam stāsta Anna. Man būtu gribējies, lai Ābels aktīvāk iesaistās stāstā. Ļoti gribējās ieskatīties Ābela prātā un sajust viņa sajūtas. Šim darbam piemīt kāds retums – to pavada konkrētas lietas, piemēram, kakao, silta sega un Koena dziesmas. Brīžiem no darba dvesa aukstums. Radās pat sajūta, ka varoņiem nemitīgi salst, ka ziema nekad nebeigsies, ka viss ir bezcerīgs…
Vairāki kilometri balta, ledaina nekā, kilometri, kuros neviens nevarēja nākt palīgā. Kilometriem garš kaps. /262.lpp./
Skaists darbs ziemas vakariem – skarbs, auksts, bet ar trauslu cerību un skaistiem vārdiem/teikumiem. Ne viss ir tā, kā izskatās.
thestoryofelza 
Spēja pieņemt palīdzību- tā ir tāda dīvaina lieta. Jābūt ļoti stipram un pašpārliecinātam, lai to adekvāti spētu. Citādi iznāk tāda svārstīšanās uz šauras robežas starp “man tas pienākas” un “negribu būt nevienam parādā”. Tas arī pieaugušam nav viegli, un pieaugušais- manuprāt un diemžēl- biežāk noveļas pusē “man tas pienākas, visi man ir parādā”, kamēr pusaudzis, jo vairāk tāds kā Ābels, izmisīgi vēlas izvairīties no “palikt kādam parādā”. Un tas, ko pieaugušais uzskata par palīdzību- Mihas ievietošana bērnu namā vai audžu ģimenē- noteikti nav palīdzība Ābela izpratnē.
Vēl es domāju par Annu. Jo ilgāk viņa noklusē, pēc būtības- melo vecākiem, jo neiespējamāk kļūst kaut ko izskaidrot, jo vairāk kaut kas jāpaskaidro, jo nesaprotamāks un grūtāk uztverams tas liekas. Veidojas tāds apburtais loks. Var noprast, ka viņa aug labā ģimenē, pie “sakarīgiem” vecākiem, bet ja pat tāds bērns nespēj uzticēties tādiem vecākiem, ko tad var gaidīt no Ābela…
Jā, Ābels nebija radis kaut ko saņemt tāpat vien. Droši vien tāpēc viņš arī vairākkārt neatļāva Annai pat izmaksāt kakao. Nemaz jau nerunājot par lielāku palīdzību. Un domājot par Annu – man šķiet, ka viņa tik ilgi klusēja, jo viņai šķita, ka viņa netiks saprasta, ka viņai neļaus draudzēties ar tādas kārtas cilvēku, kāds bija Ābels.
Vispār, šis romāns no vienas puses ir tāds vienkārši savdabīgs romāns jauniešiem, bet no otras puses – tās cilātās tēmas ir diezgan smagas un ne vienmēr jauniešu rīcības ir izprotamas. Vismaz man. Ceru, ka no Mihaēlisas iztulkos vēl kaut ko tik skaistu.
Tas jau ir tas dīvainais ar Annu- viņa taču pati saka, ka “mēs vairs nedzīvojam kastu sabiedrībā”, bet vienlaikus acīmredzot uzskata, ka viņas vecākiem gan ir “kastas apziņa”. Vai arī tā ir tāda tipiska pusaudžu poza- neviens mani nesapratīs-, lai gan no Annas ģimenes apraksta nerodas sajūta, ka viņi varētu nesaprast. Manuprāt, viņi vismaz censtos, ja Anna viņiem dotu iespēju. No otras puses- varbūt Anna līdz šim ir sastapusies ar tik lielu vecāku uzticēšanos, ka viņai radusies mānīga patstāvības sajūta- tipa “pati liela, pati par sevi”. Iespējams, varētu būt pat paralēle ar Stīvoteras Trīsu sērijas meiteni, kuras vecāki domāja, ka dara labu, nodrošinādami viņai patstāvību un uzticēšanos, bet meitene to uztvēra kā neieintersētību un pamešanu novārtā…
Pagaidām gan esmu tikai pusgrāmatā, jātiek tālāk, lai varētu pamatoti spriest.
Oj! Es domāju, ka Tev grāmata jau izlasīta! Ceru, ka priekšā neesmu neko nejauši pateikusi!
Kad izlasi, padalies ar spriedumu 🙂
Reizē jādomā par spēju pienemt palīdzību- tas mēdz būt grūti-, un par spēju sniegt palīdzību- tas nebūt nav vieglāk. Palīdzēt tā, lai tas no vienas puses nebūtu pretrunā ar taviem principiem-uzskatiem-morāli-ētiku un vienlaikus lai tā tiešām būtu palīdzība tās saņēmēja izpratnē. Citādi var gadīties, ka notiek tikai ceļa bruģēšana ar labiem nodomiem… zināms jau, uz kurieni.
Iespējams, ka Sociālais darbinieks un Skolotājs (starp citu- kas gan varētu būt Ābela tēvs?) īstenībā nemaz nebūtu tāds drauds kā Ābelam šķita. Bet ja esi pieradis gaidīt slikto, tad visur arī tikai redzi slikto, un var jau arī gadīties, ka redzi pareizi. Tikai kādu risinājumu izvēlēties? Grozi kā gribi- ja vienreiz kaut kas ir izdarīts un izdevies, tad atkārtot ir vieglāk. Nu, ne jau burtiski vieglāk- to jau arī Ābels atzīst, bet kaut kādā ziņā tomēr. Vieglāk, nekā mainīt domāšanu un meklēt jaunu risinājumu.
Nu un kas attiecas uz visa stāsta atrisinājumu- stāstam tas ir labi. Vai tā būtu labi arī reālam Ābelam? Iespējams. Var jau teikt, ka tas ir mazdūšīgi, bet zinot, kas ir noticis iepriekš, un iztēlojoties, kādas varētu būt neizbēgamās sekas… iespējams, tas būtu labākais arī reālam zēnam. Es tikai nedaudz baidos par Mihu- viņas nākotne varētu arī nebūt tik ļoti rožaina. Jā, varbūt viņa vēl ir par mazu, lai visu uztvertu, bet ne jau vairs tik maza, lai neko nesaprastu…
Bet varbūt ticēsim, ka ir tādas paralēlās pasaules, kur… you are broken / turned into gold…
Atbalsojums: Omce sūta sveicienus un atvainojas | thestoryofelza