Pasaku stāstnieks

257093Vai atsauksmi drīkst sākt saistībā ar vāka noformējumu? Citādāk nemaz nezinu, kā lai sāku. Tātad – vāks. Mani tas ļoti piesaistīja. Tāds mazliet noslēpumains, patīkamās krāsās un tās mega tuvplānīgās magones, kas pa gabalu izskatās pēc asins traipiem. Šāds burvīgs vāks ir Antonijas Mihaēlisas (Antonia Michaelis) darbam Pasaku stāstnieks (2011). Jau atkal – jauniešiem paredzēts darbs, bet ne pēc manām domām. Notikumi tajā ir pārāk… skarbi un skumji, ja tā var teikt.

Šeit mēs redzam Ābelu – pusaugu puisi, kurš nav pārāk iecienīts vienaudžu vidū, bet no viņa labprāt pērk paniekošanās lietiņas. Tad ir Miha – viņa mazā māsiņa, kura domā, ka mamma drīz atgriezīsies. Un tad ir Anna – meitene no ļoti labas un diezgan turīgas ģimenes. Reiz viņa noklausās, kā Ābels Mihai stāsta pasaku. Tā viņu saintriģē. Ābels izrādās labs stāstnieks. Kā gan divi tik ļoti dažādi pusaudži var satikties un pat iemīlēties? Mīlestība gan izrādījās bīstama.

Kāds bija iededzis gaismu starp teikumiem. /32.lpp./

Šis ir savdabīgs darbs. Dažās līnijās tas ir tipisks jauniešu romāns, bet citās līnijās – mazliet kāpa ārpus noteiktajiem rāmjiem. Darbs liek domāt lasītajam līdzi, jo brīžiem tas līdzinās vieglam trillerim. Kurš ir slepkava? Kāpēc Ābela stāstītā pasaka brīžiem tik ļoti sakrīt ar realitāti? Un kāpēc viņš ko tādu vispār stāsta savai sešgadīgajai māsiņai? Jautājumu daudz, bet uz visiem atbildes agrāk vai vēlāk ir rodamas. Jāpiebilst, ka šis ir autores populārākais darbs un tas 2012.gadā tika arī nominēts balvai.

Teju neiespējama mīlestība, uzticības radīšanas trauslums, cerība uz labām beigām, trauksmes sajūta. Vietumis man šķita, ka šis ir nevis darbs par Annu un Ābelu, bet tikai par Ābelu. Par viņa vientuļo kauju pret pasauli, pret cilvēkiem, kuri iejaucas viņa vidē. Tas taču ir tik grūti – cīnīties kā tādam Holdenam un nevienu nelaist sev klāt. No vienas puses es viņu sapratu, bet no otras puses nē. Jāsaka godīgi – es tā arī nesapratu, kāpēc viņš bija tik kategoriski pret palīdzību. Ok, tā viena bērnības aina bija drausmīga, bet ne jau visi tādi ir! Un tā beigās Ābelam bija tikai vārdi. Bet ar vārdiem pret pasauli cīnīties nav iespējams…

Kad abitūrija būs garām, es rakstīšu, – čukstēja Ābels. – Par visu. Ne tikai pasaku Mihai. Par skaistumu un bezcerību. Par šo aukstumu naktīs. Vārdus var atrast visam. /237.lpp./

Un kas tad tur īsti ir ar to pasaku, ko Ābels stāsta? Tā trauslā robeža starp iztēli un realitāti… Es tai pasakai arī pavilkos līdzi. Arī man ļoti gribējās sēdēt pie tās kakao krūzes un klausīties pasaku par mazo karalieni un viņas ceļojumu pa jūru. Brīžiem pasaka stāstīja pagātnes notikumus, brīžiem tā uzdeva jautājumus, kad īstenība bija miglā tīta, bet brīžiem… brīžiem tā bija pilna ar sajūtām, pilna ar vārdiem un teikumiem, kas liek domāt. Tās saturs bija meklējams ne tikai tiešajā runā, bet arī starp rindām. Tieši tāpat kā Annas un Ābela savstarpējā saskarsme. Te viss bija labi, te viss apgriezās kājām gaisā. Pati galvenā bija uzticēšanās. Un kā jau minēju – tā bija tik trausla.

Vispār, šo stāstu pa lielam stāsta Anna. Man būtu gribējies, lai Ābels aktīvāk iesaistās stāstā. Ļoti gribējās ieskatīties Ābela prātā un sajust viņa sajūtas. Šim darbam piemīt kāds retums – to pavada konkrētas lietas, piemēram, kakao, silta sega un Koena dziesmas. Brīžiem no darba dvesa aukstums. Radās pat sajūta, ka varoņiem nemitīgi salst, ka ziema nekad nebeigsies, ka viss ir bezcerīgs…

Vairāki kilometri balta, ledaina nekā, kilometri, kuros neviens nevarēja nākt palīgā. Kilometriem garš kaps. /262.lpp./

Skaists darbs ziemas vakariem – skarbs, auksts, bet ar trauslu cerību un skaistiem vārdiem/teikumiem. Ne viss ir tā, kā izskatās.

Mūzika: Leonard Cohen – Ain’t No Cure For Love

Septiņas minūtes pēc pusnakts

patrickGrāmata, kuru novērtēju jau izpakojot no papīra. Piesaistīja svars (salīdzinoši plāna, bet smaga!) un tās tumšais un šķietami drūmais saturs. Protams, ka sakārojās izlasīt. Sākot nopietnāk šķirstīt, sapratu, ka tā ir bērnu grāmata un noliku nost. Blogeru eglītē Dainis tik labi un pārliecinoši par to stāstīja, ka beigās nolēmu tomēr lasīt. Paldies par iedvesmošanu 🙂 Paldies Šivonai Daudai par ideju un Patrikam Nesam (Patrick Ness,  1971) par izpildījumu. Šim stāstam – Septiņas minūtes pēc pusnakts (2011) – bija jāierauga dienasgaisma.

Konors O’Mailijs ir labs zēns. Tāds kārtīgs un ļoti apzinīgs. Viņš tāds ir savas mammas dēļ, kura ir ļoti slima. Bet ir kas tāds, ko viņš nevienam nestāsta un baidās to atzīt pat pats sev. Viņš baidās iemigt, jo tad vienmēr ciemos atnāk murgs. Tas murgs, kurā ir briesmonis kraujā. Katru nakti. Bet tad uzrodas vēl viens briesmonis, kurš grib stāstīt stāstus. Kā tas viss ir saistāms?

Kamēr es lasīju šo ne gluži bērniem paredzēto grāmatu (lai arī tā ir darba mērķauditorija), es domāju par īveskoka briesmoni. Ko viņš gribēja? Kāda bija viņu trīs stāstu morāle? Un kāds galu galā viņš īsti bija – īsts vai tomēr iedomāts? Viens ir skaidrs – viņa uzdevums bija likt Konoram ieskatīties sevī un izstāstīt savu stāstu. Patiesību. Reizēm tas ir grūtāk nekā varētu iedomāties. Tiešām, ne vienmēr ir viegli atzīt sev pašam patiesību. Pat ja ir zināms, ka pēc tam būs vieglāk, jo būs nokritis slogs.

Dažkārt cilvēkiem visvairāk gribas melot pašiem sev. /72.lpp./

Par tiem stāstiem… Vienmēr esmu domājusi, ka stāstiem piemīt kaut kas… īpašs, gandrīz maģisks to īsuma un kodolīguma dēļ. Tajos pa lielam ietērpts tik daudz visa kā! Un tajos stāstos, ko stāstīja īveskoka briesmonis parādās stāstu daudzpusība. Noklausoties stāstu, mēs pieņemam vienu, savu patiesību par to, taču briesmonis parādīja šo stāstu no citas puses. Un abiem ir taisnība. Stāsti ne vienmēr ir tādi, kādi tie izklausās. Vai tiešām ļaunais vienmēr ir ļauns, bet labais – labs? Vai nevar gadīties, ka viss sagriežas kājām gaisā un patiesībā neviens nav vainīgs?

Stāsti ir mežonīgākais, kas pastāv šajā pasaulē, – briesmonis noducināja. – Stāsti tevi vajā, tie kož un medī. /45.lpp./

Lai arī Konoram ir ļoti slima mamma (vēzis), viņš turpina spītīgi doties uz skolu. Viņš cenšas izturēties kā parasti, bet viņš nevar nepamanīt apkārtējo liekulīgo līdzjūtību. Protams, ne no saviem vienaudžiem. Tie ir nežēlīgi, viņš tiek apsmiets un publiski pazemots. Vai arī pret viņu izturas kā pret tukšu vietu. Man tas šķita briesmīgi.

Jā, šis ir stāsts par ciešanām, ļoti trauslu cerību, nevēlēšanos redzēt patiesību, liekulīgu līdzjūtību, ticību un vēl par daudz, daudz ko citu. Negribas to visu šeit uzskaitīt. Tas nemaz nav vajadzīgs. Vienīgais, ko patiešām vēl gribu pieminēt, ir tumšās un fantastiskās ilustrācijas. Tās ļoti labi papildina šo stāstu. Vispār, bez tām šim stāstam nebūtu īstās vērtības. Varu pat apgalvot, ka visas ilustrācijas ir šī darba pievienotā vērtība.

a-monster-callsP.S. 2016.gada oktobrī būtu jāiznāk šī stāsta ekranizējumam. Ļoti ceru, ka stāsts netiks sačakarēts.