Ūna un Selindžers

frederic-beigbederVienīgais iemesls, kāpēc izvēlējos lasīt Frederika Beigbedera (Frédéric Beigbeder, 1965) darbu Ūna un Selindžers (2014), bija Selindžers. No Beigbedera biju lasījusi tikai Palīgā piedod, bet nepavilka. Joprojām atceros, kā mēnesi lasīju un tad ar mokām piebeidzu. Bet kā jau minēju – Selindžers nospēlēja savu lomu un mana ticība Beigbedera spējām iegūta.

Tātad, stāsts ir par Ūnu un Selindžeru. Par viņu pirmo tikšanos Ņujorkā 1940.gadā klubā Stork Club un kā tas maina viņu dzīves. Beigās tas ir stāsts nevis par viņiem, bet par katru atsevišķi, jo viņiem nav lemts palikt kopā. Tā bija neizdzīvota mīlestība, kurai pa vidu nostājās karš un katra attieksme pret lietām.

Šo atsauksmi es būtu varējusi uzrakstīt jau vairāk kā pirms nedēļas. Nerakstījās. Gribējās, lai izlasītais nosēžas. Šī izrādījās mana sajūtu grāmata. Šis un tas no uzrakstītā šķita tik pazīstams. Lasot man palika aizvien skumjāk un skumjāk. Vienu brīdi man pat šķita, ka es tajās skumjās noslīkšu. Bet tas tikai līdz pusdarbam. Tad jau kļuva vieglāk. Sērīgi bija vienalga, bet kaut kā… vieglāk.

Visskaistākā ir neiespējama mīlestība, un absolūta mīlestība vienmēr ir neatbildēta mīlestība. /62.lpp./

Ūna un Selindžers. Divi tik dažāda rakstura cilvēki. Spilgta tikšanās un uzliesmojoša mīlestība, kas beidzās tikpat ātri kā sākās. Beigās paliek tikai viena salauzta sirds un atmiņas. Kas zina, kā viss būtu izvērsies, ja nebūtu uznācis karš vai Selindžers nebūtu tajā iesaistījies. Karā viņš Ūnai rakstīja tādas vēstules! Tās ir tik… tik pilnas mīlestības, ciešanu un novērojumu. Lasot šīs vēstules man palika skumji. Tās pa lielam bija viena virziena vēstules. Jā, viņš par Ūnu rakstīja neglaimojoši, sauca viņu par tukšu, party animal, bet… tai pat laikā var just, ka viņš bez viņas nevarēja. Viņa viņam bija viss. Ūnas seja viņam bija kā reliģija un izturēt kara ellīgo mašinēriju palīdzēja tikai skaistās atmiņas par kopā piedzīvoto. Savukārt, pati Ūna man šķita… tukša, vieglprātīga un diezgan vīzdegunīga. Es Ūnu it kā sapratu, bet tajā pašā laikā nē. Sajūtas, kas darījās manā prātā un sirdī lasot šo visu, nav izsakāmas vārdos. Tās nepadodas formulēšanai.

Mīlestība – tas ir tad, kad tev kaut kas pieder un tajā pašā laikā nepieder. Mīlestība dzimst no neapzināta glāsta, neuzmanības dēļ radušās kļūmes. /85.lpp./

Paralēli tam visam ir Selindžers un kara ainas. Arī tās ir skaudras. Karš ir elle un tas, ko tas izdara ar cilvēku… Es pat nespēju iedomāties, kā tas ir, kad nepārtraukti ir ellīgi dārdi, biedri krīt viens pēc otra. Kā tas ir, kad jāredz rindām uz nāvi notiesāto un nometnēs mītošos dzīvos skeletus. Kā tas ir, ka tu ļoti ilgu laiku nevienam nedrīksti pieķeries, jo var izrādīties, ka nākamajā brīdī viņš ir gar zemi ar izšķaidītām smadzenēm. Selindžers to visu dāsni apraksta arī Ūnas vēstulēs un sarunās ar Hemingveju. Un ziniet – es negribu zināt, kā tas ir. Protams, viņu jau neviens nelūdza iesaistīties. Bet tas bija veids, kādā viņš sevi dziedināja no Ūnas, pasargāja no tālākās nākotnes un iespējamajām ciešanām.

Zaldāts nav cilvēciska būtne, zaldāts ir numurs, kurš met pie pleca šauteni, atskanot komandai. /117.lpp./

Bet šis nav stāsts tikai par viņiem abiem. Šis ir arī mazliet par mūsdienām un to, cik tā pilna paradoksu. To piefiksē arī Selindžers. Kamēr viņš guļ tranšejā un lūdzas, lai viss būtu beidzies un iestātos klusums, Ūna Amerikā pozē fotogrāfiem, staigā pa restorāniem un ballītēm un vada mierīgus vakarus kopā ar Čaplinu. Bet tā jau tas ir bijis vienmēr. Arī tagad.

Beigbeders Čaplinu ģimenei šīs grāmatas uzrakstīšanai bija lūdzis atļauju uz mirkli ielūkoties oriģinālajā abu sarakstē. Atļauja netika dota. Labi, ka tā (un to atzīst arī pats autors). Pretējā gadījumā šī grāmata varēja arī netapt. Pa pusei viss ir izdomāts (vēstules un abu vēlākā tikšanās). Lasīšanas gaitā radītās sajūtas, iederīgā ironija un dažāda veida smeldzīgums… reti, kad manās rokās ir nokļuvusi grāmata, kura tā paņem ar sajūtām.

Esmu iemīlējusies Selindžerā.

..tas, ko esam piedzīvojuši, nekad neizzudīs. Tas ir kopā ar mums uz mūžiem, un es to neaizmirsīšu. Mūsu satikšanās, mūsu dejas, mūsu dziesmas, kopīgā lasīšana un atmiņas neizgaisīs. /150.lpp./

Mūzika: Beethoven – Silence

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s