Trīs dāvanas, I

Paradoksāli, bet grāmatas es dāvanā saņemu reti, lai gan visi apkārtējie zina manas attiecības ar tām. Laikā, kad es paspēju nodomāt: “Kurš gan vairs dāvina grāmatas?”, es, nu jau aizgājušajā dzimšanas dienā, saņēmu jauku kartīti ar kuponu, kurš man solīja trīs grāmatas. Tās nāk pamazām, pa vienai. Brīnišķīgs pārsteigums, paldies :)*

Parulskis-SigitasPirmā bija lietuviešu autora Sigita Paruļska (Sigitas Parulskis, 1965) savādi skaudrais romāns Trīs sekundes debesu (2002).

Man ļoti, ļoti patīk nosaukums. Tāds mītisks un nevar saprast, kas no šī romāna būs sagaidāms. Bet tas ir romāns par karadienestu, par pretgribas iesaukšanu un pavisam parastu desantnieku, kurš to stāsta.

Šis ir skarbs stāsts, bet arī tāds, kurā sižets mazliet jāliek kopā. Viņa atmiņas par šo laiku ir sajauktas ar tagadnes uzplaiksnījumiem un vēl kādu laiku, kuru cenšos atkost, bet pagaidām neizdodas. Jau zinu, ka reiz vēlēšos pārlasīt.

It kā jau, kas tad tur – nodienē obligātos divus gadus un esi brīvs. Bet tā nav! Kam visam tik ir jāiziet cauri un kā pēc visa palikt par to pašu cilvēku? Divi gadi var salauzt psihiski vājāku cilvēku…

Re, kā tu staigā pa pasauli, apvainojies par to, ka armija sagrāvusi tavu ticību humānisma ideāliem. /181.lpp./

Un tad tās trīs sekundes. Tām šai romānā ir pievērsta ļoti liela loma. Tās bez maz vai ir pārvērstas par viņa ticību – īpašās trīs sekundes, pēc kurām nāktu apskaidrība, viss mainītos un atklātos… Atklātos, ka viss ir bijis tikai māņi un nekas no notikušā nav bijis īsts. Bet tieši tik ilgi gaisa desantnieki ir debesīs (brīvā kritiena laiks, izlecot no lidaparāta). Un tieši tajā brīdī visam ir jānotiek.

Darbā ir pamatīgs jūklis. Tāds visa kā mikslis – vietumis tas pēc noskaņas ir gaišs, vietumis drūms un depresīvs; dažbrīd varonis ir piedzēries, bet tomēr lielākoties skaidrā; miksējas tagadne ar atmiņām par armijas laiku; viņa biedrus nomaina stāsti par sievietēm un Mariju; skarbā realitāte un sengrieķu mīti. Ir ieturēts tāds kā neitrālais stils un pirmā asociācija man ir ar jūru.

Nopeldējos, klaigādams kaut kādas nejēdzības, paskraidīju pa krastu un norīvējos ar dvieli, līdz āda sāka tīkami sūrstēt. Pēc tam sēdēju un debilu skatienu blenzu jūrā. Nezinu, ko, jūrā skatīdamies, redz citi, bet es neredzu nekā. Labi, ja gar apvārsni aizpeld kāds kuģis. Tad es redzu kuģi, bet neko vairāk. Ja kuģu nav – tikai ūdens, daudz bezjēdzīgi viļņojoša, sāļa, auksta ūdens. /7.lpp./

Interesants ir arī galvenā varoņa (kuram autors neiedod vārdu visa stāsta garumā) uzskats par savu paaudzi. Viņš neuzskata sevi piederīgu pie zudušās paaudzes, par kuru daudzi runā. Tajā pašā laikā viņš arī nedomā par sevi kā par jaunās paaudzes pārstāvi. Ko viņam, atnākušam no dienesta, iesākt, kā iekļauties sabiedrībā un kā sevi ar to asociēt?

4 comments on “Trīs dāvanas, I

  1. Atpakaļ ziņojums: Trīs dāvanas, II | thestoryofelza

  2. Atpakaļ ziņojums: Tumsa un partneri | thestoryofelza

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s