Sestā kupeja

Rosa-Liksom-Biography-01Roza Liksoma (Rosa Liksom, 1958) ir somu autore un māksliniece – tik vien man vajadzēja, lai izlemtu lasīt viņas romānu Sestā kupeja (2011). Un, protams, nostrādāja arī vienkāršais un elegantais vāka noformējums un anotācija. Man ļoti patika autores valoda. Tā ir viegla, vienkārša un tai pat laikā tā izsaka tik daudz. Varbūt, ka tā ir pat mazliet neparasta, ar daudziem, interesantiem salīdzinājumiem.

Stāsts ir par ceļojumu ar vilcienu no Maskavas uz Mongolijas galvaspilsētu Ulanbatoru. Par vīrieti un meiteni vienā kupejā šajā braucienā – somu meitene dodas tik tālā braucienā, lai redzētu klinšu zīmējumus (Maskavā studē arheoloģiju), bet krievu vīrietis dodas uz kārtējo būvlaukumu. Stāsts ir arī par viņu abu dzīvesstāstiem, kas izskan šajā braucienā caur bargo Sibīriju – kā vienā mazā kupejā sadzīvo divas dažādas pasaules un kā tās kaut kādā ziņā mijiedarbojas savā starpā.

Interesanti, ka visa darba laikā ne meitene, ne vīrietis netiek pie vārda. Ir tikai ”meitene” un ”vīrietis”. Šajā gadījumā tas nav būtiski. Būtiski ir stāsti, kas plūst starp šņabja glāzēm, miegu un pieturām. Lielākoties tie gan ir tikai vīrieša stāsti. Par meiteni mēs uzzinām no viņas atmiņu uzplaiksnījumiem. Atmiņas ir tās, kas viņu pavada šajā ļoti garajā ceļā. Meitene man mazliet atgādināja tādu, kura šajā braucienā dodas atrast sevi. Viņai bija jābrauc kopā ar draugu, bet notika citādi. Visu brauciena laiku atmiņas smacē viņu. Vīrietis atkal atgādina tādu, kurš vairs nezina, ko iesākt ar savu dzīvi. Dzīve viņu ir izvērtusi rupju – gan valodā, gan uzvedībā. Un tomēr… ir sajūta, ka sirdī viņš ir labs cilvēks un ka pie viņa var griezties pēc palīdzības. Palīdzēs gan viņš tikai pēc noskaņojuma… Interesanti, ka meitene pie viņa kaut kādā ziņā pierada. Viņš viņai riebjas, viņa necieš viņa runas un nepārprotamos piedāvājumus. Un tomēr – atgriežoties no pieturas pilsētām atpakaļ vilcienā, viņa ir priecīga viņu ieraugot. Viņa zina, ka atkal būs jāklausās kaut kas tāds, kas viņu neinteresē, kaut kas perverss un rupjš.

Spiestā kārtā cilvēks ir spējīgs uz visu. /21.lpp./

Bez dzīvesstāstiem labi tiek parādīta arī pati plašā Krievzeme. Mainīgā, allaž kustībā esošā zeme, cilvēki, daba, valoda. Tā ir parādīta tik spilgta, ka man jau ir skaidrs – man tur negribētos atrasties. Tā šķiet tik auksta, nabadzīga un pelēka. Brīžiem tā pat šķita skumja, jo nemanīja nekādu cerību staru, domu par gaišāku nākotni. Cilvēki bez ambīcijām un vēlmēm. Vieglāk ir turpināt dzīvot savu pazemīgo dzīvi. Kādu nodot un kādu piekukuļot, jo ar zināmu rubļu daudzumu var panākt visu gan Krievijā, gan Mongolijā. Liksoma ir labi parādījusi absurdo padomju sistēmu un kā tā darbojās.

Meitene prātoja, kā viņa spēj mīlēt šo savādo zemi, tās pazemīgo, anarhistisko, paklausīgo, dumpīgo, vienaldzības pārņemto, atjautīgo, daudzcietušo, liktenim ticošo, lepno, visu zinošo, naidpilno, skumjo, līksmo, izmisušo, apmierināto, padevīgo, mīlošo, sīksto un ar mazumiņu miera esošo tautu. /153.lpp./

Darbs nav smags, bet tas nav arī saturiski viegls. Tam piemīt viegli depresīva noskaņa, jo parādītās pilsētas un dabas ainas ir nedaudz drūmas, pamestas. Tās it kā nav tukšas, bet tās nav arī piepildītas. Šī varētu būt rudens/ziemas grāmata. Lai gan varbūt nemaz tik bezcerīgi nav. Vilciens traucās pretī 1986.gada pavasarim. Pavasaris – tas taču ir visa atdzimšanas gadalaiks 🙂

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s