Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība

mary ann shafferKad tikko iznāca šis darbs, es pasmaidīju par nosaukumu un noliku to atpakaļ plauktā. Nosaukums bija tik savāds, ka es tiešām domāju, ka tā ir bērnu/pusaudžu grāmata. Kad es nesen ieraudzīju Mērijas Annas Šaferes (Mary Ann Shaffer, 1934 – 2008) darbu Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīraga biedrība (2008) Norelles plauktā, sapratu, ka man tā tomēr ir jāizlasa. Tā izrādījās nopietna grāmata par okupāciju un literatūru, kura glāba cilvēcību.

Džuljeta ir rakstniece, kura cenšas izdomāt savas jaunās grāmatas tēmu. Kādu dienu viņa saņem vēstuli no nepazīstama vīrieša Gērnsijā. Viņam esot kāda agrāk Džuljetai piederējusi grāmata ar ierakstu un tā viņš izdomājis pajautāt, vai viņa varētu sadabūt Čārlza Lema biogrāfiju? Un tā, vēstule pēc vēstules un pamazām sāk formēties arī topošās grāmatas tematika.

Šī epistulārajā formā rakstītā grāmata vēsta par mīlestību pret grāmatām un literatūru kopumā, par to, kā tā ir izglābusi daudzus no pagrimuma smagajā kara laikā, par nejaušībām un gandrīz laikā nepamanītu mīlestību. Sākotnēji šķiet, ka varoņu ir tik daudz un grūti atcerēties ko kurš jau ir pastāstījis, bet pie varoņiem ļoti ātri pierod. Tie ir tik nesaudzīgi savos izteikumos un tik atklāti. Runājot par darba un biedrības nosaukumu, tad tas radās okupācijas laikā, kad bija noteikta komandanta stunda. Gērnsijas bariņš uzskrēja virsū vācu zaldātiem, bet kaut kāds attaisnojums jārod. Vācieši ir mīlējuši kultūru, tadēļ turpat uz vietas radās literatūras biedrība. Savukārt tas pīrags vēlāk patiešām tapa, jo runāt par literatūru var tikai tad, ja ir arī vakariņas. 🙂 Pīrāgs kā jau pīrāgs kara laikā – pildījumā kartupeļu biezenis, saldumam – bietes, bet garozai – kartupeļu mizas…

Autore šo grāmatu neuzrakstīja viena pati. Kad viņai sākās nopietnas veselības problēmas, viņai palīdzēja radiniece Annija Barouza (Annie Barrows). Bet autore šai darbā ir ieguldījusi daudz. Galvenokārt, caur saviem varoņiem radot netiešos jautājumus man. Kad un kā pie mums atnāk īstā grāmata un kā tā mūs izmaina? Vai tā var būt patvērums smagos brīžos? Ja nebūtu okupācijas, cik no viņiem būtu pieķērušies lasīšanai? Kā  literatūra kara laikā var izmainīt cilvēku vai paglābt, piemēram, no žūpošanas likteņa?

Domāju, ka nav daudz cilvēku, kuri aizdomājas par zaldātiem kara laikā (tai skaitā arī es). Ne tikai salas iedzīvotāji ir ieslodzīti. Arī zaldāti. Arī viņiem ir jācieš no noslēgtības, no bada, no kara nežēlības. Manuprāt, nekas nav briesmīgāks par sajūtu, ka esi ieslodzīts un netiec brīvībā. Šeit, tāpat kā daudzviet citur, zaldāti ir parādīti gan kā necilvēki, gan kā parasti mirstīgie, kuri cenšas aizmirsties iepērkoties, sēžot frizētavā un veidojot matus vai pulējot nagus.

Par spīti labi uzrakstītajai grāmatai un tās tēmai, manī tā neko neiekustināja. Atradu vien pāris ļoti precīzu citātu par darbu grāmatnīcā un grāmatām 🙂