Epifānijas

Man bija TĀ sajūta. Tā sajūta, kas liek paņemt tieši šo grāmatu, jo tā ir īstā. Tai tajā brīdī bija jābūt īstajai. Ziedoņa Epifānijām ir jāpiestāv skumjam rudenim. Piestāvēja.

Viņa Epifānijas ir izdotas tik daudzos un dažādos variantos, ka laikam nāksies vispirms noprecizēt, kura nonāca manās rokās. Man ir tā pēdējā Zvaigznes, ar to skaisto citātu uz vāka.

… Apiet apkārt… Tas ir vienalga – apiet apkārt ziedam vai apkārt jūrai. Zieds ir tikpat liels kā jūra. Neskriet taisni jūrā, nebrist ziedā, nekāpt cita dvēselē, bet iet tuvu līdzās, apiet apkārt, palikt tuvu. /23.lpp./

Šajā grāmatā ir apkopotas trīs viņa grāmatas pluss vēl dažas nekur citur nepublicētās esejas. Nevaru apgalvot, ka Ziedonis ir mans autors. Nevaru arī apgalvot, ka es visu sapratu. Nē, daudzas epifānijas vēl nav domātas man, vēl mazliet jāpaaugās. Varbūt reiz man atkal radīsies tā sajūta, ka vajag un izlasīsies dziļāk. Līdz dvēseļu stīgām nokļūs vēl kāda nesaprasta. Jāsaka, ka pirmā man patika labāk, no otrās un trešās grāmatas manī aizķērās visai maz. Vispār, šķita, ka es neesmu lasījusi neko, bet tā taču nevarēja būt! Un nebija! Atcerējos skolas laikā lasīto par steigu – ielas vidū iestādīto rabarbaru krūmu un tās radītajā ēnā vērotajiem skrejošajiem ļaudīm. Tie mūždien steidzas, skrien cits citam virsū. Steiga rada laika trūkumu.

Un kā ir ar gaidīšanu? Tā ir mūžīga. Mūžīga kā pasaule. Nekas nav dabūjams tūlīt. Ja būtu, nebūtu vārda ”pagaidi”. Gaidīšana ir tik briesmīga. Tajā apstājas laiks un nekas nekust no vietas. Ir taču starpība vai tu minūti kaut ko dari vai gaidi, kad tā aizritēs. Gaidīšana var lēnām tevi iznīdēt. Jā, arī steiga, jo nav laika sev pašam.

Lai tiktu tuvāk, ir jāiet klāt, nevis jāgaida šurpnākam. /50.lpp./

Viņam ir arī ļoti skaista epifānija par smiekliem. Par smiekliem, kuri ir kā brāzieni, kā vējš. Reiz es dzirdēju, ka mani smiekli esot kā lavīna. Tie brāžas pāri citu galvām un apgāž ceļā visu. Tie esot lipīgi. Tie esot neparasti. Var jau būt. Epifānijas smiekli gāž un rauj sev līdzi smagas lietas. Kā gaisīgi un priecīgi smiekli var celt ko tādu? Tiem jābūt īstiem, no sirds nākušiem. Vai tu atceries, kad pēdējo reizi pa īstam smējies? Es nē. Bet es gribu atpakaļ savus lavīnas smieklus!

Viņam ir arī vairākas esejas par mīlestību. Tā šeit ir tik dažāda. Sākumā tā var būt kā caurvējš. Tā ieskrien pa vienām durvīm un izskrien pa otrām. Un tik vien bija. Tā var būt netverama un lidināties ap mums. Tai var būt vēstneši, bet var arī nebūt. Galu galā, viss var izrādīties tikai ilūzija. Savukārt šie divi citāti mani uzrunājuši ļoti, ļoti:

Mīlestība nemīl cietus priekšmetus, cietas virsmas, cietus cilvēkus. Viņa meklē irdenu plaisu, mazu iedobumu, kur pielipināties un pielipt. Man nav! Lai man nav! /182.lpp./

Tā gribas mīļot, kā spilvens, kā samts, kā cimdā, kā dūrainā cimdā. Un ielikt roku, pielikt, aplikt, kā cālim, kā pūpolam un nelaist vaļā. /269.lpp./

Dzīves epifānija. Ziniet – seju var lasīt kā atvērtu grāmatu, bet acis ir dvēseles spogulis. Mani noteikti var lasīt kā grāmatu. Neesmu vēl joprojām iemācījusies slēpties un paslēpties. Manī var redzēt sajūtas. Atliek tikai ielūkoties sejā un viss top skaidrs. Bet mūs visus var lasīt. Dažs ir iemācījies nocietināties, cits – izlikties. Bet… atliek tikai ielūkoties acīs. Dzīve atstāj pēdas. Tā nepaskrien garām, bet rauj mūs līdzi.

Kāda zemestrīce nupat atkal izjauca tavu mieru? Man baigi skatīties, kā dzīve skrien pa taviem vaibstiem. Nekad nebiju redzējis, ka cilvēka seja tā atspoguļo acumirkļus. /87.lpp./

Katrs, kurš izlasītu kādu rindu no šīs grāmatas, varētu atrast kaut ko sev. Tā vienkārši – uz dullo atšķirot kādu vietu un izvēloties lasīt epifāniju pa labi vai pa kreisi. Tik daudz un dažādu interpretāciju. Interesanti, ko ar šo visu ir domājis viņš pats.