Sieviete baltā

Wilkie_CollinsAr Vilkiju Kolinsu (Wilkie Collins, 1824 – 1889) pirmo reizi iepazinos tālajā 2013.gadā, kad manās rokās nejauši nonāca viņa zināmākais darbs Mēness akmens. Pašu stāstu sīkumos vairs neatceros, tomēr ir atmiņas, ka man patika. Pirms nepilna gada pamanīju vēl vienu viņa darbu – Sieviete baltā (1859), – bet kaut kā negribējās pirkt. Vēlme lasīt bija, bet pirkt? Paldies, Annfelise, ka uzdāvināji 🙂

Stāsta centrā ir misters Hārtraits, nabadzīgs zīmēšanas skolotājs un mis Lora Fērlija, viņa topošā skolniece un Limridžas muižas mantiniece. Domāju, ka sakarība starp šiem diviem tēliem ir skaidra. Un tam visam pa vidu ir kāda noslēpumaina un dīvainas uzvedības dāma baltā, kuru Hārtraits satiek naktī dodoties uz iepriekš minēto muižu strādāt. It kā jau tam nav nekāda pamata, tomēr šī sieviete viņam nedod mieru. Kāpēc viņa bija ģērbusies viscaur baltā? Kāpēc viņa bija viena naktī uz ceļa? Un kāds viņai ir sakars ar Fērlijiem?

Es pirmajiem teikumiem uzmanību tā īsti nepievēršu, tomēr stafeškociņa uzdevumā tam nācās pievērst uzmanību. Patiesībā tas ir tik spēcīgs, jo pasaka priekšā, kas lasītāju sagaida tālāk. Un ar nākamajiem teikumiem saproti, ka šis būs detektīvs 19.gs. stilā. Reizumis detektīvs tiks novirzīts sāņus, lai priekšplānā izceltu  citas lietas, piemēram, mīlas tēmu, ģimenes vēsturi, kāda čīkstēšanu/naidu vai ko citu. Vēl jāpiebilst, ka darbam izvēlēta interesanta forma – tas sastāv no liecībām, vēstulēm un dienasgrāmatu izvilkumiem. Tā stāstu raiti pārņem gandrīz visas darbā iesaistītās personas. Ak, Lora, Lora!

Uzreiz sākšu ar to, ka krita uz nerviem sieviešu vājums. Šis ir viens no retajiem darbiem, kurā tas bija parādīts tik daudz un tik uzkrītoši spilgti. Kā kaut mazākais satricinājums, tā krīt ģībonī un “ieguļas slimības gultā”. Ak, nabadzītes, vāji nervi! Uz šī fona tiek izcelta mis Helkūma kā stipra sieviete, bet tas bija lieki. Viņa vienkārši bija normāla. Pie šī paša var pieskaitīt misteru Fērliju, Loras tēvoci. Vienīgais, kas viņam kaitēja, bija bagātnieku slimība un čīkstēšanas patika. Brr!

Šai romānā darbojas daudz personu, tomēr neviens neiezīmējas tā īpaši spilgti. Mazliet spilgtāki šķiet centra tēli, piemēram, Volters Hārtraits. Viņš šķiet nesavtīgs un godprātīgs, kurš mīlas moku dēļ pat dodas pāri okeānam. Atgriežoties nekas daudz nav mainījies, vien tas, ka ir gatavs viņas dēļ atdot dzīvību. Atkal jau ieslēdzas mana 21.gs. domāšana, bet es nesaprotu, kā sievietes dēļ var tik ļoti upurēties. Spēcīga mīlestība? Tad kāpēc viņš runā par pienākumu, kas jāpilda un par godu, kas jāglābj? Var taču arī pateikt, ka viņš to dara, jo viņam nekā dārgāka uz pasaules nav… Īstenībā, šai romānā ir daudz neticamu lietu un notikumu, bet tie rit tā, kā autora spalva ir likusi. Un gan jau ka arī tā laika sabiedrība bija izslāpusi pēc šāda veida darbiem.

Par sievieti baltā… Sākumā viņa stāstā šķiet neiederīga un tad pārāk iederīga, jo autoram viņu labpaticis iepīt Fērliju ģimenē. Nē, nav radiniece vai kas tāds! Tiešām negribas teikt, kas slēpjas zem tā visa, taču tas beigās ir tikai viens, liels pārpratums. Un tā dēļ ir sanācis 600+ lapaspušu biezs romāns (mans eksemplārs izdots padomju laikos), kurā var izceļoties pa pusi Anglijas un būt līdzās dažādiem sabiedrības slāņiem. Jā, Hārtraits “piestrādā” par privātdetektīvu!

Domāju, ka šobrīd šo darbu var lasīt kā izklaides romānu. Protams, var censties kopā ar Hārtraitu izdomāt visas sazvērestības detaļas, bet… 19.gs. domāšana nav mana stiprā puse.