Mēs bijām meļi

Lockhart_Emily_V.2_940_529_72-ppiKad tikko iznāca šis darbs, es to piefiksēju zināšanai, bet nesteidzos ar lasīšanu. Jauniešiem domāts darbs, vai maz vērts lasīt? Būtu zinājusi, ka tā ir tik laba, nebūtu lasīšanu atlikusi uz tik ilgu laiku. Emīlija Lokhārta ar savu Mēs bijām meļi tiešām ir pacentusies un radījusi kaut ko kvalitatīvu.

Viņi bija četri Meļi – divas māsīcas Keidensa un Mirrena, brālēns Džonijs un draugs Gets. Sinklēru dzimta ar senām saknēm un ietekmi. Katru vasaru viņi pavada uz savas personīgās Bīčvudas salas – tās bija idilles un prieka pilnas. Līdz pienāca piecpadsmitā vasara, par kuru neviens nerunāja. Tajā notika nelaimes gadījums ar Keidensu, bet viņa nevar atcerēties kāds. Kas notika?

Šī visnotaļ ir neparasta jauniešu grāmata. Lasot šo darbu man neradās sajūta, ka es to nedrīkstētu lasīt, jo esmu ārpus domātās kategorijas. Darba izteiksmes veids ir tik… viegls, lai gan tēma smaga. Tas, manuprāt, izpaužas tieši tekstuālā veidā. Teksts ir plūstošs un pilns ar garšīgas uzbūves teikumiem un izteiksmēm. Tāpat maldinošs ir arī grāmatas vāka noformējums – izskatās tik viegls un bezrūpīgs (jāpiebilst, ka mūsu noformējums ir glītāks par oriģinālu). Šī ir grāmata, par kuru tālāk man būs grūti rakstīt, jo nedrīkstu atklāt pašu galveno – to, par ko man ir visvairāk ko teikt.

Par Sinklēriem. It kā no vienas puses šķiet jauka doma, ka ģimenei pieder sala, uz kuras dzīvoties pa vasarām, bet no otras puses – viss nav tik ideāli. Dienā viņi šķiet tik perfekti, bet naktīs izlaužas viņu personiskie dēmoni. Mani kaitināja Keidensas māte, kura lika meitai savākties brīžos, kad būtu vajadzējis viņu morāli atbalstīt. Ar frāzi: “Savācies, tu neesi tāda”, nevar palīdzēt. Domāju, ka viņus sabojāja nauda un vara. Meļi to saprata. Strīdēties par naudu un īpašumtiesībām nav diezko ģimeniski, ne?

Kas gan tas būtu par jauniešu romānu, ja tajā nebūtu pieminēta mīlestība. Protams, ka tā šeit bija starp Keidensu un Getu. Un tā bija vectēvam nepieņemama – tikai tāpēc, ka Getam bija nepareiza ādas krāsa un izcelsme. Kaut kādā brīdī man radās jautājums, cik tā ir īsta. Bija tikai tā viena vasara. Vēlāk jau uz šo jautājumu var dabūt atbildi. Tāpat kā uz daudziem citiem. Viens ir skaidrs – ar Sinklēru ģimeni kaut kas nav kārtībā, Gets nav vēlams, jo ir indietis un piecpadsmitā vasara ir bijusi īpaši traģiska.

Prieks, ka šis nav klasisks jauniešu stāsts, ka tas ir dziļāks un tāds, kurā var arī domāt līdzi. Es katrā ziņā tādas beigas negaidīju. Domāju šā un tā, bet īsti netrāpīju. Vēlāk jau nāca apjausma par notikušo, tomēr tikai pie beigām. Vērtējot visu kopā, jāsaka, ka šī ir gaiša, dzirkstoša un tad skumja grāmata. Grāmata, no kuras var sajust vasaru – sauli, smiltis, jūru, ugunskura smaržu un sarunas. Un arī tālu nelaimes apjausmu, jo paradīze nekad nav mūžīga.