Piezīmes

IMG_5717Pavisam īsi – tiešām oriģināla atbilde, jo man ir apnicis dzirdēt to ”jairtādsmaziņš” un ”bezmaksas?dodiet”.
– Jums maisiņu vajadzēs?
– Es nedusmošos, paldies!

____________

Ar maniem tetovējumiem ir visādi. Ja es pāris dienas atpakaļ dzirdēju komplimentus, tad tagad man bija šāda interesanta saruna:
– Jūs savus tetovējumus taisījāt uzreiz vai pa vienam (lai arī izskatās daudz, tur ir tikai trīs)?
– Pakāpeniski.
Mirklis klusuma un tad es pajautāju:
– Kāpēc tāds jautājums?
– Es tā jautāju, jo nesaprotu iemeslus.
– Nu, tas jau ir personīgi.
– Jums ir kādi kompleksi? Citi taisa, jo grib izcelties, jūs arī?
Šī piebilde izpelnījās lielu manu smaidu, tik uzjautrinoši tas tad likās.
– Nē, man ir citi iemesli.
Tālāk šai sarunā es neielaidos, jo tas uz šo svešo vīrieti neattiecas. Bet, ja es nebūtu bijusi darbā, es droši vien labprāt ar viņu būtu padiskutējusi par šo tēmu tālāk. Reizēm ir interesanti paklausīties, ko citi domā un pa kādiem stereotipu muklājiem viņi maldās.

____________

Mums sazin kāpēc ir jāpiestrādā par informācijas centru. Personīgi mani tas tracina. Bet reizēm jau gadās parunāt ar tīri lādzīgiem cilvēkiem kā šī sieviete.
– Kur šeit ir puķu veikals?
Pasaku, tikai ”puķu” vietā lietoju vārdu ”ziedi”.
– Vai tad puķes un ziedi nav viens un tas pats?
– Laikam atkarīgs no tā, par ko runājam.
Viņa brītiņu padomā un saka:
– Taisnība 🙂

Mūzika: Lindemann – That’s My Heart

Lasāmgabali XX

Šis būs tāds plāno grāmatu apkopojums, jo tās labās domas jau nav izlasāmas tikai ķieģeļos 🙂 Divi stāstu krājumi, viena klasika (un man pat nevajadzēja gaidīt ziemu!) un vienas mūsdienas. Šīs visas manās rokās ir nonākušas nejauši, pēc sajūtām. Piemēram, Belašs – sagribējās ironiju, Pavasara ūdeņi – kad mani ārdīja Nemiers utt.

300x0_belassTā. Ar TR Notāra stāstu krājumu Belašs jeb vilcienā lasāma grāmata, bija interesanti. Tajā dienā iesāku lasīt citu grāmatu, bet sapratu, ka tas nav tas, ko gribas. Gribējās kaut ko ironisku, ar jauku un smaidu raisošu sarkasmu un tā. Šī bija vienīgā, kuru varēju tad iedomāties un ātri sadabūjusi savā īpašumā, sāku lasīt. Un kā parasti tas ir ar stāstu krājumiem, kaut kas patika, kaut kas nē un vēl kaut kas pa vidam. Patika Ļoša un Goša, Jonikāna dienasgrāmatas, Rinda un Murta Donnenflūda tiesāšana. Cauri visiem stāstiem vijās gangsterisms, padomju stila domāšana, pudeles un pāris neattapīgas dāmas (un gluži pretēji – viltīgas un pat ļoti apķērīgas maukas). Šajā krājumā man patika atpazīstamās vietas un situācijas. Ļoti labi sabiedrības novērojumi 🙂 Piemēram, tai pašā stāstā Rinda par Maximas kasieri, kurai pie vienas vietas klientu preces un tās tiek mestas. Ir taču pāris reizes tā gadījies, vai ne? Viss pārējais, protams, ir pārspīlējums, bet patiesības graudi ir rodami. Šis ir pilnīgs atslodzes gabals, kuru ir vērts izlasīt. Pa stāstam vien.

daina_tabuna_-_pirma_reizeJāatzīst, ka Dainas Tabūnas stāstu krājumu Pirmā reize es paņēmu ziņkārības dzīta. Man tomēr gribējās zināt par kādiem stāstiem viņa ir saņēmusi apbalvojumus (tiešām tik laba kā Joņevs?!). Jāsaka, ka viņas stāstos es nesaredzēju neko tādu, bet viens stāsts man īpaši patika un tad bija tādi, kurus bija interesanti lasīt. Protams, neiztikt arī bez tiem, kuri neuzrunāja nemaz. Man ļoti patika stāsts Tur, ārā – par divām māsām, kuras bija diezgan tuvas, bet ar laiku palika savā starpā svešākas. Tas ir stāsts, kurā ir visa kā pirmā – mīlestība, aizraušanās, dzeršana utt. Tabūna šo stāstu ir uzraksījusi tik reāli sadzīvisku, ka man nebija grūti iedomāties šīs māsas un visas viņu pusaudziskās problēmas. Meiteņu sarunas ir stāsts, par kuru man vēl jāpadomā – it kā patika, bet tai pašā laikā nu tā. No vienas puses stāsts par trim meitenēm, kuras interesē tikai dzeršana. Tātad diez ko gudras viņas nav. Un tomēr – nav jau grūti iedomāties mūsdienu jaunatni, kura domā tieši tāpat kā šīs meitenes. Situācija ir reāla, bet tas trulums, kas tur uzpeld… Vēl interesants, bet ne līdz galam izstrādāts šķita stāsts Liesa, mans mīļākais orgāns. Šo stāstu man prasījās dziļāku un arī mazliet garāku. Tikko biju ieskrējusies, kad stāsts jau beidzās. Nu jā, diemžēl jāsaka, ka šo stāstu krājumu es neatcerēšos ilgi. Varbūt ilgāk aizķersies šeit pieminētie stāsti, bet nedomāju, ka arī tas ir uz ilgu laiku.

turgenevsKā jau ievadā minēju, Ivana Turgeņeva darbu Pavasara ūdeņi (1872) es sāku lasīt naktī, kad mani ārdīja Nemiers. Tas pats kas jūnijā un visas citas reizes. Varbūt tagad izrādīsies, ka krievu klasiku varu lasīt arī šādās reizēs, pat negaidot, kad pienāks ziema un blakus būs nolikta piparmētru tēja… Un vēl gribējās lasīt izteiktu mīlasstāstu (atkal jau retums!) – tādu pamatīgu, kādu pa lielam spēj piedāvāt tikai šis gadsimts. Bet runājot par pašu darbu – skaisti 🙂 Tā būtu bijusi skaista mīlestība, ja vien nebūtu iejaukusies cita sieviete (spoileris, es zinu). Kas to būtu domājis – tās lapas, kurās Saņins raksta par Džemmu… Tās bija tik mīlestības un jūsmas pilnas, tik… jā, starp rindiņām lasāmas iekāres piepildītas (cik nu to pieļauj 19.gadsimta rakstības stils). Tas jau, protams, ir tikai mans 21.gs. domāšanas veids, bet ja nebūtu bijusi tās Džemmas māmiņas… viss būtu iegrozījies citādi. Ok, jāatzīst, ka arī Saņins izrādījās ar nepietiekošu gribasspēku. Sākumā jutu pret viņu zināmas simpātijas, bet ar laiku tās mazinājās. Tāpat kā citos šāda veida darbos, arī šajā parādās naivums un tas kautrais biklums, kas zināmos brīžos mani kaitina. It kā ar ķermeņa valodu un skatieniem viss būtu izteikts, bet tā valoda ir tik aizplīvurota, ka gribas uzbļaut darba varoņiem, lai runā reiz atklātu valodu 😀 Njā, Džeinu Eiru šim nepārspēt 🙂

apskāviensMārtina Gīliha romāns Apskāviens manās rokās nonāca nejauši. Rau’, palasi šo. Sāku lasīt, nekas īpašs. Valoda savdabīga, bet no tiem veidiem, kas patīk – dialogu nav, bet pēc tā nav vajadzība. Un jo tālāk lasu, jo vairāk apjaušu, ka man tiešām patīk. Stāsts ir ievelkošs. Dolfs strādā morgā. Viņa hobijs – kukaiņu un tauriņu ķeršana un kolekcionēšana. Viņa lielākā vēlme ir satikt sievieti, kura viņu neatraidītu morga smakas dēļ. Un tad uzrodas viņa, Natalī. Jau pašā sākumā rodas iespaids, ka Dolfam visi nav mājās. Un jo talāk lasa, jo vairāk šī sajūta pastiprinās. Manuprāt, autoram ir ļoti labi izdevies pa maziem gabaliņiem parādīt, kā rodas apsēstība. Kā viens smaids, viens teikums un viens apskāviens var sagrozīt galvu. Šajā gadījumā Dolfs visu ir pamatīgi pārpratis. Visā tekstā figurē tāda viegla… mānija, nelīdzsvarota cilvēka dīvainais un biedējošais domāšanas veids (it īpaši brīdī, kad viņš nolemj viņai uzdāvināt stikla kastītē taureni sarkana samta tronī). Tajā brīdī viss top skaidrs. Un viņa draugs Valters? Vai viņš kaut kādā ziņā neveicināja Dolfa apsēstību? Jāpiebilst, ka šī man šķita skumja grāmata. It īpaši beigas. Tikai grūti saprast, kura man vairāk žēl. Paldies, ka iedevi lasīt!

Nakts

IMG_9001

Rakstu. Esmu satinusies segā. Mazliet vēsi. Fonā esmu uzlikusi Apocalyptica’s balādes. Lai varu koncentrēties rakstāmajam.

Nerakstu, jo klausos čella skaņās.
Nobirst pa kādai negaidītai asarai.

Kāpēc?!

Mūzika: Apocalyptica – Coma

Kāds bija pirmais teikums?

Jauna stafete klāt. Paldies, Norelle. 🙂 Šīs jaunās stafetes mērķis ir parādīt, kādi ir pirmie teikumi, ar kuriem sākas mūsu lasīšanas piedzīvojums. Šis ir arī aicinājums uzrakstīt tos no piecām grāmatām, kuras ir nesen kā izlasītas vai šobrīd tiek lasītas.

IMG_7764Mazliet paradoksāli sanāk, bet tā nu ir – pirmie teikumi nav tie, kuriem, sākot grāmatu, es pievērstu uzmanību, taču tie ir noteicošie, vai es šo grāmatu turpināšu lasīt arī pēc pirmajiem teikumiem. Patiesībā varētu pat pētījumu veikt – kādi sākumi vairāk uzrunā 😀 Ja runājam par manām piecām grāmatām, tad pirmās trīs ir pēdējās lasītās (vecākā pa priekšu), tad ir grāmata, kurā ir maza pauze, bet kuru kaut kad drīzumā plānoju atsākt un pēdējā ir svaigi uzsākta. Tad nu šeit ir tie mani citāti:

Ļoša beidza studēt bezmaksas komiksu laikrakstu “Rimi”, izstaipījās čīkstošā atsperu gultā un pameta gaisā: “Ei, Goša! Zini, kas tu esi? Īsts parmezāns – tas tu esi.”

TR Notārs, Belašs jeb vilcienā lasāma grāmata

Es nekad nezināju, kā uzvesties tajā dzīvoklī.

Daina Tabūna. Pirmā reize

…pēc vieniem naktī viņš atgriezās savā kabinetā.

I. Turgeņevs. Pavasara ūdeņi

Pirms dažiem gadiem ordeņa ģenerālkapitulā tika uzklausīti divi ziņojumi, viens no Mazovijas brāļiem, otrs no cisterciešu tēviem.

Jānis Lejiņš. Zīmogs sarkanā vaskā: Ķēniņš, 2

Šis ir stāsts par to, ko sieviete ar savu pacietību spēj izturēt un vīrietis ar savu neatlaidību panākt.

Vilkijs Kolinss, Sieviete baltā

Kā redzams, daži iesākumi ir lakoniski. Pat tik lakoniski, ka neko neizsaka. Tomēr tie īsie man labāk patīk. Vairāk ieintriģē.

Kam es varētu nodot šo stafeti (tā man sazin kāpēc vienmēr ir problēma)? Lai iet – Annfelise, Ieva, Una un pārējiem, kuri lasa šo ierakstu un grib padalīties ar savu grāmatu teikumiem – vai nu šeit komentāros vai savos soc. pierakstos 🙂