Kas viņiem par daļu?!

Pie manis pienāk tāds padzīvojis onka un ar neīstu smaidu sejā saka:
– Jums skaista roka.
– Paldies (jūtu, ka ar to viss nebeigsies).
– Jūs jau izdomājāt kā noņemsiet nost?
– Nē, nav vajadzības, tas neietilpst manos plānos.
Ar viszinīgu smīnu sejā viņš turpina:
– Viss vēl priekšā.
Izmetis vēl pāris frāzes, pārliecinošs un smaidīgs aiziet. WTF?

Vajadzēja pateikt, ka būs vēl. Tieši tāpat kā reiz  kādam krievu vecim, kurš vispirms noskaidroja vai īsti un tad ņēmās man stāstīt. No tā, ko sapratu un piefiksēju darot paralēlas lietas, izlobīju divus variantus:
a) ja man ir draugs – kā viņš kaut ko tādu pieļaujot;
b) ja man nav drauga – mani tādu neviens negribēs.
Par šo veci es purpināju pusi dienas. Kāda viņam daļa gar manu ādu? Kas vispār citiem par daļu? Savus stereotipus paturiet pie sevis. Kaut kas nepatīk, paklusē.

Man tik tiešām ir vienalga, ko citi domā par mani, bet reizēm tie ļaudis ierokas par dziļu. Un tad mans sašutums lien ārā pa katru poru. Bet… drīz būs rudens un tetovējumu tēmu nomainīs kerzas. Kā gan meitene var staigāt ar tādiem apaviem? Ejiet jūs ellē!

Mūzika: dusmīga.

P.S. Drīz būs arī kādi raksti par parastajām tēmām.