Askētisks un ļoti neuzkrītošs grāmatas noformējums. 
Arī pats stāsts ir nedaudz atturīgs un tai pat laikā pilns atklājumu. Gluži kā pati Japāna. Ketrīna Govjē (Katherine Govier, 1948) ir radījusi stāstu, kurā ieguldīts ir tik daudz. Gravīru meistara meita ir darbs par mākslu, par neparastajām tēva un meitas attiecībām un gribas domāt, ka arī par noslēgto Japānu un tās cilvēkiem.
Japāna, 19.gs. Tas ir laiks, kad Japāna ir noslēgta un svešzemnieki salā netiek ielaisti. Hokusai ir viens no labākajiem māksliniekiem Edo. Un viņa vislielākais mērķis ir kļūt slavenam ārpus valsts. Kā jau visiem māksliniekiem, arī viņam ir skolēni. Vislielākā palīdze tomēr ir viņa meita O-Ei, kuru reizumis sauca arī par Agoago. Pa abiem viņi ir radījuši tūkstošiem skiču, zīmējumu un gravīru. Viņiem abiem bija lielas ambīcijas un labas pielāgošanās spējas – nav tā, ka viss ir radīts vienā stilā/tehnikā. Viņi spējuši tā sastrādāties, ka mūsdienu mākslas pasaulē ir lielas diskusijas par abu gleznām – kuru gleznojis Hokusai un kuru O-Ei?
Kad biju izlasījusi šo grāmatu, nolēmu iečekot kādu Hokusai gleznu. Tā teikt – ne tikai izlasīt par viena vai otra darba tapšanu, bet arī redzēt galadarbu. Jāsaka, ka tie ir dažādi. Vieni man patika, otri nē. Man patika viņa sadzīves atainojumi un Fudzi kalnu sērija. Interesanta liekās arī tīģeru sērija. Kāpēc? Viņš nekad dzīvē nav redzējis tīģeri, tikai dzirdējis par to. Savukārt, ļoti nepatika sjungas jeb, kā tautā teica, pavasara bildītes. Kad skatījos šos darbus, nudien nespēju saprast, kā par modelēm viņš ir varējis izmantot savas meitas. Tas taču ir perversi! Nudien nebrīnos, ka bakufu centās šo mākslu iznīcināt… Lai nu paliek.
Hokusai bija ļoti pieķēries savai trešajai meitai jau tās dzimšanas brīdī. Laikam ejot uz priekšu, tās izvērtās par savdabīgām tēva un meitas attiecībām. Man gan lielāku uzsvaru gribas likt uz O-Ei. Priekš 19.gs. viņa bija ļoti moderna sieviete – liela brīvdomātāja, patika cilāt sakē trauciņus un kūpināt pīpi. Gleznoja viņa labāk, nekā vārīja ēst. Meloju. Viņa vispār neveica mājas soli. Vienīgi žēl, ka viņa savu talantu slēpa aiz tēva otas.
19.gs. ir laiks, kad holandiešiem ļoti interesēja tirdzniecība ar Japānu, savukārt tā negribēja ielaisties. Šis fakts man sasaucas ar citu darbu – D. Mičela Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi, – tādējādi netieši papildinot šo. Vienu gan es nesaprotu – kā viena valsts var būt tik noslēgta, ka tā sāk atgādināt cietoksni? Kāds ir iemesls, ka varasvīri aizliedz māksliniekiem gleznot japāniešu svarīgākos dzīves mirkļus un šos darbus pārdot svešzemniekiem?
Mēs turpinājām strādāt. Es nopratu mūsu eksistences nedrošumu, tēva urdīgo nepieciešamību dzīvot. Šad tad aptrūkās darba. Piekasījās cenzori. Vajāja slimības. Tev, cilvēkam, pastāvīgi vajadzēja izgudrot ko jaunu, pārdēvēties un izgrozīties. Vajadzēja atvairīt draudošās briesmas. Nodzīvot ilgāk par citiem. /227.lpp./
Tā visu kopā ņemot, darbs ir ļoti savdabīgs. Lasījās lēni, bet tas laikam ļoti lēno notikumu dēļ. Vispār šobrīd cīnos starp ”patika” un ”lasīt var”. Man prasījās mazliet vairāk spraiguma. Varbūt pie vainas ir tēma, kam šis darbs ir veltīts. Glezniecība nav tas, par kuru es varētu runāt stundām ilgi, taču starp rindām bija lasāms tik daudz par Japānu un tās cilvēkiem. Jūtamas pamatīgas atšķirības starp bakufu, samurajiem, kurtizānēm un citiem zemas kārtas ļaudīm. Daudzās tradīcijas, paražas un likumi. Dabas skaistums un valdošā nabadzība. Tik daudz kontrastu, bet visam priekšplānā Hokusai un O-Ei. Divi mākslinieki – tēvs, kurš dzenas pēc slavas, bet ne pēc naudas un meita, kura ir par brīvām sievietēm, bet vienalga izvēlas palikt tēva ēnā.
thestoryofelza 