Lasīt nav obligāti.

Melnām sagšām / Nakts zemi klāj, / Jātnieks balts / Pār debesjumu jāj.
Nakts debesu karakungs

Kāds savāds laiks.
Maijā man bija ļoti spēcīga sajūta, ka šī būs traka vasara. Ka šī būs vasara, kuru nekādā gadījumā negribēsies (nedrīkstēs!) laist garām. Vasara, kurā būs jābauda naktis. Vasara, kura varētu būt citādāka. Un pagaidām ir… interesanti. Tik daudz dažādu sīkumu, kas mani iekšēji ir sabangojuši un izjaukuši ierasto kārtību. Jautājums ir par to, vai savest sevi ierastajā kārtībā vai ļauties haosam. Nepārliecinātība.
Un…jā,  katra rindkopa sāksies ar ”un”. Man vienalga.
Un tad vēl nākamā mēneša lielais notikums, kuru ļoti gaidu, bet no kura man vienlaicīgi ir tā kā bail, tā kā nē. Nav jau pirmā reize, kad būs tāds ”pasākums” un tomēr. Katru reizi ir citādāk. Un tas citādāk mani arī tramda. Kā būs? Viss, ko es līdz šim esmu dzirdējusi, izklausās tik ļoti, ļoti jauki. Nē, jauki nav īstais vārds. Ak, kāda starpība! Dzirdētais liek jūsmot. Un mazliet bīties.
Un vēl es gribu jaunu tetovējumu. Kaut kas nav lāgā, jo tik ātri jaunu es nekad neesmu gribējusi! Vai pēdējais nebūs sāpējis? Vispār, šķiet, ka tur bija jāsāp (spriežu pēc nobažījušā balss toņa, kas bija tetovētājam). Parasti man jaunu kārojas tikai tad, kad visādas lietas manī ir krietnu laiku krājušās. Un bilde nobriedusi. WTF?
Harmonisks trakums. Loģiski? Tas varētu būt tas, ko man gribas. Vienlaicīgu būšanu skaļā rokkoncertā un divvientulību ar grāmatu zem ozola vietējā parkā. Un vispār – kur palicis mans lielais lasītprieks? Nāc atpakaļ!
Piedodiet par manu kišmiš. No tā nav nekādas jēgas. Es vienalga nevaru sevi visu izlikt uz papīra. Nevaru. Vai maz vajag? Gribēju sevi saprast. Nesanāk. Bet iekšā kaut kas briest. Jūtu, kā Tas pamazām sāk plosīties asinsvados un izplatīties pa visu ķermeni. Ar laiku Tas pārņems katru manu šūnu un neļaus naktīs gulēt. Atkal. Brīžiem grūti elpot. Gaisu, man vajag svaigu gaisu! Vēl reizi lietainu jūru. Bangojošu jūru! Šobrīd es labprāt atrastos MP. Iespējams vienkārši sēdētu un baudītu apkārt notiekošo, bet iespējams atrastos pūļa vidū un ļautu matiem vaļu. Gluži kā maija koncertā Sapņu Fabrikā. Nabaga spranda! Bet varbūt ir labi arī divvientulībā ar kompi pus3 naktī. Un vērot kā pamazām aust rīts.

Nodun pamale, notrīc zeme / Zilām gaismām piešķīst viss gaiss / Ļaunas ugunis raganas acīs / Pār zemi nogūlies klusums baiss.
Čūsku sieviete

Paldies par izturību. Pilnīgi bezjēdzīgs raksts! Vai palika vieglāk? Nē.

P.S. Un Ūsiņš tiešām ir Pērkoņkalvē. Nepiedodama kļūda. Pārstrādājusies? Un klausīties folkmetālu krievu valodā ir tik dīvaini. Tā kā labi, bet… dīvaini. Arkona Гой, Роде, Гой!, starpcitu. Un dziesma На Моей Земле pagaidām ir vislabākā.