Seko savai iekšējai mēnesgaismai;
neslēp neprātu.
Šodienas mazais stāsts būs par meiteni vārdā Emīlija. Jā, kamēr es cenšos atkal pieslēgties kārtīgai lasīšanai, mazliet palasīju bērnu grāmatas, jo nelasīt nemaz es nevaru. Precīzāk, izlasīju četras grāmatas par Emīliju Dīvaini. Tagad man vairs nebūs agrāko jautājumu: ”Kas tā tāda?” (tas par krekliņiem, piespraudēm utt.). Robs Regers (Rob Reger, 1969) un Džesika Grunere (Jessica Gruner) ir radījuši interesantu tēlu.
Tātad, Emīlija Dīvaine ir trīspadsmitgadīga meitene, kurai patīk darboties naktīs, dievina melno krāsu un patīk skaitlis 13. Šie arī bija tie aspekti, kāpēc es nolēmu ar viņu iepazīties. Man arī patīk melnā krāsa un 13. Un naktīm arī nav ne vainas. Bet ne par to ir stāsts. Emīlija ir īpaša meitene, tikai pagaidām viņa to vēl nezina. Tas viss pa īstam atklājas trešajā un noslēdzas pēdējā, ceturtajā grāmatā. Emīlijai ir sens dzimtas ienaidnieks, kurš, iespējams, tāds nav un viņiem ir savas paaudzes strīds par mantojumu. Kādu? To man negribas atklāt.
Ņemot vērā faktu, ka es jau sen esmu pāraugusi bērnu grāmatu lasīšanas vecumu, jāsaka, ka šis ir diezgan kvalitatīvs lasāmgabals. Ja manā bērnībā būtu bijis nevis Poters, bet šis – es būtu sajūsmā. Nopietni. Šis katrā ziņā ir kvalitatīvāks lasāmais par Gregu (piedod, Daini, tas tā subjektīvi!), jo vairāk lasāmā teksta un lielāks pats stāsts. Un pie reizes var iemācīties daudz jaunu vārdu – Emīlija prot runāt!
Lai secīgi iepazītos ar Emīlijas gaitām, būs jāsāk ar Pazaudētās 
dienas (2009), Aizvien dīvaināk un dīvaināk (2010), Tumšie laiki (2011) un viss jānoslēdz ar nupat kā iznākušo Galvas lauzīšana (2012).
Emīlija kļuva populāra krietni agrāk, pirms grāmatām bija grafiskās noveles (komiksi) – Emily the Strange (2001), Emily’s Secret Book of Strange (2003), Emily’s Good Nightmares (2004) un Emily’s Seeing is Deceiving (2006). Bet kā vispār radās šāds tēls? Varētu teikt, ka Regers ir iedvesmojies no savas dzīves: tāpat kā Emīlija, arī viņš iepriekšējā dzīvē ir bijis kaķis. Viena no iemīļotākajām nodarbēm ir dīvainu instrumentu radīšana un to spēlēšana (autoram ir arī pašam sava grupa Thuja). Vienu no kaķiem sauc Sabats; tieši tāpat kā Regera kaķi. Kaut kad nākotnē iznāks arī animācijas filma, pagaidām viss vēl tikai tapšanas stadijā. Bet ja kāds nevar sagaidīt filmu, tikmēr var uzspēlēt videospēli šajā adresē.
Runājot par pašām grāmatām… Man patika, ka katra sižetiski bija par savu tēmu, tomēr tām visām cauri vijās arī vienojošais elements. Tas bija jautājums par pašu Emīliju un viņas apbrīnojamajām spējām un jautājumi par seno mantojumu. Ja runājam par valodu, tad lasījās ļoti raiti (kā jau bērnu grāmata). Varbūt kādā brīdī mani mazliet nokaitināja veids, kā tiek atstāstītas sarunas, bet pie visa pierod 😀 Kāpēc es salīdzināju ar Gregu? Jo arī šis ir dienasgrāmatas formā uzrakstīts darbs. Ar visiem zīmējumiem, kā tas pieklājas. Paša stāsta noskaņa ir mazliet gotiska, iespējams ar nelielu fantāzijas devu (ne to, kurā ir maģija). Fantāzija ir vairāk saistīta ar viņas neticamajiem izgudrojumiem. Vēl jācer, ka autoram šī tiešām bija pēdējā grāmata, jo turpinājums neprasās.
Vai es ieteiktu šo grāmatu? Kāpēc ne? 🙂
Anglikāņu baznīca. Iegriezāmies tur brīdī, kad notika koncerts un ar ģitāru uzstājās Ratmirs Petrofs. Tās vizualizācijas uz sienām nepārtraukti mainījās. Bija forši izdomāts, ka viss zīmējas uz sienas un vēlāk tā vietā radās jauns attēls. Piemēram, tur, kur ir tie viļņi, sākotnēji bija krītoša zvaigzne un mākoņi, bet tur, kur ir kalni, vēlāk tapa zivtiņas un uzraksts. Ļoti saderēja ar skanošajām dziesmām.
Magdalēnas baznīca, kurā uzkavējāmies visilgāk. Ieejam iekšā un tur dziedājumi. Paceļu acis uz augšu un ieraugu šos ļoti skaistos griestus. Fantastiski!
Un tad bija iespēja uzkāpt tornītī. Patiešām klusums un ļoti klusināti dziedājumi. Visapkārt sveces… Sajūtas? Rāmums!
Tās pašas baznīcas pagrabs. Nu, tāda maza, iekšēja vilšanās. Es savā prātā biju iztēlojusies citādu ainu, bet lai nu būtu. Viens gan – pirmais, ko jūt ieejot pagrabā ir sveču smarža. Ļoti spēcīga!
thestoryofelza 