Lasāmgabali XVIII

Šie būs mazliet citādāki lasāmgabali. Būs par vienu grāmatu un vienu žurnālu, kurā man patika divi stāsti. Tik ļoti, ka gribas pateikt arī pāris vārdus. Grāmatās man ir iestājusies maza pauze. Labi vien ir, beidzot varu palasīt iekrājušos žurnālu kaudzīti 😀

rumnieks miglaAizvēsture atkal sauc! Šoreiz maldījos pa Kurzemi 9.gadsimtā, konkrētāk pa Jūrpili (tagad Grobiņa) un Apūli. Es runāju par Valda Rūmnieka un Andreja Miglas kopīgi sarakstīto un sazin cik reižu pārizdoto darbu Kuršu vikingi (man ir svaigs, 2015.g. pārizdevums). Ko lai saka, veiksmīgs autoru tandēms, jo šis nav viņu pirmais kopīgi sarakstītais darbs. Tātad, stāsts ir par mūsu pagātni un pats darbs balstīts uz patiesiem notikumiem 853. – 854.g. Kurzemē, mazliet Zviedrijā un Apūlē, Lietuvā. Stāsta centrā ir Jūrpils valdnieks, kuršu vikings Lokers un viņa brālis Andis. Kaislības sit augstu vilni (gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē). Stāsts man patika, tikai radās jautājums – vai Lokers bija īsts valdnieks? Viņš brīžiem mani kaitināja ar savu augstprātību, lecīgumu un ”paskatieties uz mani, kāds es varens!” izpausmēm. Savukārt Andis bija pilnīgs pretstats – tāds kluss novērotājs. Tāds, kurš labāk runā ar koku (darināja greznas vikingu laivas). Pati kuršu dzīve parādīta ļoti krāšņi, arī iebrukums un tomēr – man prasījās vairāk vikingu ainu. Vairāk kauju un vairāk sirojumu aprakstu. Var jau arī gadīties, ka es esmu vienkārši pārskatījusies seriālu Vikings 😀 Lai nu kā, ir vērts izlasīt.

latvju_teksti_Nr.25_1.vaaks_-672x1024Principā ir tā, ka Latvju Tekstus nepērku un nelasu. 2015.gada pirmais numurs bija ļoti īpašs izņēmums. Uz vāka Kristina Sabaļauskaite, ļoti saturīga Ingmāras Balodes intervija ar autori, kā arī Dace Meiere šim numuram par godu ir pacentusies iztulkot vienu viņas stāstu no stāstu krājuma Daniels Lauznis & citi stāsti. Ja runājam par interviju, tad ļoti simpatizē Sabaļauskaites nostāja pret vēsturi un tās analīze ņemot vērā mūsdienas. Piemēram, frāzes:

[..]mūsu tagadējā dzīve ir tāda, kāda tā ir, visu pagātnes notikumu dēļ. /4.lpp./

[..]bez dziļām zināšanām par pagātni mēs nevaram saprast tagadni un nespējam plānot nākotni. /8.lpp./

Bet labi, pāriesim pie Sabaļauskaites stāsta Vilnera atgriešanās. Principā stāsts ir par Vilneru – vecu vīru, kurš stāsta par to, kā viņš kļuva bagāts un kādas atmiņas viņam ir par Viļņu (vecumdienās dzīvo Ņujorkā). No vienas puses varētu teikt, ka stāsts ir par Vilneru. Par to, kā viņš gremdējas atmiņās par dzimto vietu un tiekoties ar jaunu meiteni, atsauc prātā jaunības mīlestību. No otras puses var teikt, ka šīs ir stāsts par Viļņu, par tās pārmaiņām. Pilsēta, kas ir redzama tagad, nav tā, kas bija pirms kara. Gandrīz viss tur ir jauns. Jaunas ir ne tikai ēkas vai to daļas, jauna ir arī sabiedrība un tās attieksme. Piemēram, maize, kas vienmēr tika saukta par halku, pēkšņi ir nevēlams žargonisms, tādēļ tā saucama par pīto baltmaizi. Reizēm ir labāk gremdēties atmiņās/sapnī, nekā to realizēt. Otrs stāsts, kas mani uzrunāja bija Nila Saksa stāsts Zēns, kuram sāpēja vēders. Tas ir stāsts par viņu pašu un par reizi, kad ļoti, ļoti sāka sāpēt vēders. Viņš nosprieda to nevienam neteikt. Tas nebija īpaši prātīgi, bet viss ir labs, kas labi beidzas. Šajā stāstā uzrunāja vienkāršība un tas, ka blakus stāsta galvenajai līnijai var uzzināt daudz gan par viņu pašu, gan arī par to gadu dzīvi. Par daudzajām medicīnas enciklopēdijām, par dakteriem un dažādiem terminiem. Žēl, ka šis stāsts ir tik īss. Labprāt palasītu vēl kaut ko šādā garā. Gandrīz aizmirsu piebilst – ļoti patīk stāsta pirmā un pēdējā rindkopa. Par to varētu palasīt arī sīkāk 🙂

Mūzika: Jonne – Metsään on iäksi mieli