Laiks vēl vienai dzintara izstādei 🙂 Šķiet, ka pagājušā gada Rīga2014 tematiskā ādere Dzintara ceļš ir dzintaram atnesis tādu kā otro elpu. Tik tiešām ir sajūta, ka dzintars ir atkal aktualizējies ne tikai kā mūsu pagātnes mantojums, bet arī materiālās vērtības ziņā un sabiedrības novērtējumā. Domāju, ka mums ir jānovērtē dzintars ne tikai tāpēc, ka sen senos laikos tā bija mūsu vērtīgākā prece, bet arī tāpēc, ka mūsdienās nav vairs to apstākļu, lai dzintars varētu rasties no jauna. Tā teikt – cik ir, tik ir.
Bet nu pie izstādes. Ir divas lietas, kas mani samulsināja. Viens ir datums. Es šo izstādi atklāju nejauši kaut kādā rakstā un tur bija rakstīts, ka no 18.maija tā ir apskatāma. Cik labi, ka man uzreiz nebija laika to apmeklēt, jo afišā (Pēterbaznīcā) lasāms, ka apmeklējama no 20. maija (līdz 16.06.; laika vairs nav daudz, izmantojiet izdevību to apskatīt). Otrs, kas mani nomulsināja – nosaukums. It kā jau nekas, bet tomēr – es izlasu Krievijas dzintara krasts, tomēr afišā lasāms Baltijas zelts. Vai tā tomēr nav maldināšana?
Kaut kāds sakars ar Krieviju šai izstādei ir. Visi apskatāmie smukumi ir nākuši no Kaļiņingradas apgabala Dzintara muzeja krājumiem. Kā vēsta brošūra, tad izstādē ir apskatāma muzeja zinātniskā fonda kolekcija – dažādi dzintara gabali gan pēc formas, gan krāsas (žēl, ka nebija zaļais, tas ir debešķīgs!), iedzintarojumi, 17. – 18.gs. dzintaru izstrādājumu kopijas un to mūsdienu rekonstrukcijas un mūsdienu juvelierizstrādājumi. Rekonstrukcijas pēc pasūtījuma ir veikuši Sanktpēterburgas meistari, kuri balstījās uz arhīvu materiāliem un senajām darba metodēm.
V. Ļitviņenko, A. Makuškins. Četri evanģēlisti (lādīte, 2011). Ja godīgi, tad nestādos priekšā, kura daļa tur ir atverama.
J. Lopatkins. Kamīna pulkstenis. Šis ir tik skaists, ka sagribējās tādu savā īpašumā. Tas nekas, ka man nav kamīna 🙂
L. Serebrjakova. Sienas panno Senā Kēnigsberga, 2011. Šis bija brīdis, kad visvairāk piktojos par tiem baznīcas logiem. Nu nekādi varēju nofotogrāfēt bez sevis. Tāpēc tikai fragments. Ļoti uzrunāja šī glezniņa.
J. Zubakovs. Pokāls Jūras, 2003.
O. Šorohova. Kompozīcija Valsis tumsā, 2008. Sērija Pastardiena. Šis ar spuldzītēm uzreiz uzrunāja. Sākumā dzintaru noturēju par vasku, bet dzintars taču! Ļoti patīk ideja, oriģināli 🙂
Ja runājam par izstādi kopumā, tad uz to ir vērts aiziet. Tik daudz skaistu lietu! Dzintars apbrīnojami labi pakļaujas apstrādei un no tā var pagatavot tik filigrānas lietas. Par to ieejas maksu man bija mazuma piegarša, gribējās skatīties vēl un vēl. Vienīgais mīnuss ir tas, ka baznīca nav ļoti draudzīga fotogrāfēšanai, jo stiklos atspīd visi iespējamie logi un gaismas. Piedodiet par kvalitāti 🙂
Mūzika: Korpiklaani – Lempo
thestoryofelza 