Labvēlīgās

1420 lapaspušu izaicinājums. Tas bija smagi. Emocionāli. Saturīgi. Skarbi. Džonatana Litela (Jonathan Littell, 1967) darbs Labvelīgās (2006) ir biezākā, kādu es līdz šim esmu lasījusi. Tas piedāvāja ne tikai skarbu vēstures stāstījumu, bet arī citādāku skatījumu uz kara mašinēriju – ne no upuru, bet no izpildītāju skatupunkta. Tas ir viens no šī darba lielajiem plusiem – darbs rāda, kā strādā kara mašinērija un kas stāv aiz visām koncentrācijas nometnēm un holokausta.

Nav šaubu – karš ir beidzies. Mēs esam guvuši no tā mācību, tas vairs neatkārtosies. Bet vai esat pilnīgi pārliecināti, ka no tā ir gūta kāda mācība? Vai esat droši, ka tas vairs neatkārtosies? Vai jūs esat droši, ka tas vispār ir beidzies? /28.lpp./

Tātad, darbs ir par… citēšu tulkotāja Dena Dimiņa pēcvārdu: “..stāsts par cilvēku, cilvēka nodarījumu citiem cilvēkiem, par to, uz ko cilvēks ir spējīgs..” (1403.lpp.). Tas ir stāsts par oberšturmbanfīreru Maksimiliānu Aui un viņa darbiem un vienlaicīgi tas ir stāsts par visiem karā iesaistītajiem varas aparātā un viņu nodarījumiem cilvēcei. Autoram labi ir izdevies stāstā nemoralizēt un nevienu nevainot, tiek ievērota neitralitāte.

Tad arī turpināsim par Aui. Jāsaka, ka autors šī stāsta kontekstā viņu ir radījis ļoti ticamu, viņam ir sīki un smalki izstrādāta biogrāfija. Izstrādāta ir ne tikai biogrāfija, bet arī visas īpašības. Jā, viņš ir spilgts tēls, kurš grib būt ļoti apzinīgs, pedantiski pildīt doto uzdevumu un vienlaicīgi viņam ir jācīnās ar saviem iekšējiem dēmoniem. Šajā brīdī ir grūti saprast vai viņš ir cietējs/upuris vai tomēr slepkava. Brīžos, kad Aue cīnījās pats ar sevi, bieži figurēja viņa bērnības un jaunības gadi, neskaidrās attiecības ar māti un māsu, nepārliecinošās atmiņas par tēvu. Vai var būt, ka tas viņu zemapziņā ir kaut kā traumējis? Katrā ziņā karš un visas pieredzetās ainas ir paspilgtinājušas visas viņa šaubas par sevi. Līdz ar to, man šķita, ka Aues būtība ir trausla, bet pēc Staļingradas ievainojuma kļuva tikai sliktāk.

Vairākkārt tiek uzsvērts, ka šī ir neērta grāmata. Bet tas tiešām ir neērti – kā tas ir, ka zvērības var pastrādāt likumpaklausīgi un izglītoti cilvēki, ne briesmoņi? Kurā brīdī cilvēka prātā notiek tas lūziens (sauciet, kā gribat), kad viņš ir spējīgs uz zemisku rīcību un vājprātīgām zvērībām? Ar Aui notika tas pats. Viņš bija izglītots, interesējās par literatūru un mūziku, teātri, kino, runāja ne tikai vācu, bet arī franču un sengrieķu valodā. Un tas viņam neliedza nogalināt. Vairākās vietās izskan Aues domas par dažādām tēmām, kā, piemēram, kāpēc karot, ja dzīves ērtības grib tādas pašas kā miera laikos, kā tas var būt, ka kāda sabiedrības daļa Berlīnē naktīs izklaidējas un rīko ballītes, kamēr pašu tautieši karo Kaukāzā, Staļingradā un citviet un krīt par nacionālsociālismu?

Mums šis karš ir kā azartspēle. Milzu derības, kurās piedalās visa tauta, Volk, bet derības paliek derības. Un tajās tu uzvari vai arī paspēlē. /203.lpp./

Interesanti, ka vēstījums par zvērībām pret ebrejiem tiek parādīts no cilvēciskā aspekta. Vēstures grāmatas stāsta statistiku un vienkārši apraksta pašu procesu, bet šeit ir no viedokļa, ka arī pašiem karavīriem šis nav bijis viegls uzdevums. Kaut kādā brīdī Aue izmeta frāzi, ka noskatīties šajās darbībās ir tas pats, kas slepkavot. Tāpat šis darbs parāda, ka nedrīkst domāt kategorijās, ka nacisms vai komunisms ir ļaunāks par to otru. Atšķiras tikai lietotie termini, bet metodes ir tadas pašas vai līdzīgas. Šim romānam nav ierastās dialoga formas, tie ir iepīti tekstā. Šis ir interesants veids kā tekstu un sižetu pasniegt neitrāli un tomēr just kara šausmas un veidu, kā funkcionē varas aparāts kara apstākļos, kā notiek cilvēku vērtēšana koncentrācijas nometnēs un kādām metodēm tiek īstenots genocīds. Caur šiem diologiem brīžiem izskan tāds absurds! Nu kā var tā spriest par dzīviem cilvēkiem? Kāpēc vieni ir pelnījuši nodzīvot vēl vienu dienu, bet citi nē?

Lai jūs nebaida grāmatas apjoms. Šāda satura grāmatas, manuprāt, ir nepieciešamas, lai notiktu pārvērtēšanas un izziņas process un saprastu, ka kam tādam noteikti nebūtu jāatkārtojas. Jā, sākumā bija emocionāli grūti lasīt, taču pēcāk laikam mazliet notrulinājos un savā veidā attālinājos no teksta un nelaidu to caur sevi. Vispār, šī grāmata ir labi ietrāpījusi laikā – 70 gadi kopš beidzies karš. Šī brīža miers ir kā mānīga ilūzija. Domāju, ka darbs ir labs pamudinājums pacensties saglabāt mieru un brīvību.