Zviedru literatūras vakars

Es tā cerēju, ka pa šodienu kāds kaut kur ieliks kādu bildi, bet nu labi (jā, jā – es aizmirsu fotoaparātu). Tātad, vakar, 12.maijā, JR apgāds sadarbībā ar Zvaigzni ABC, Lauku Avīzi, Ziemeļu Ministru padomes biroju Latvijā un Zviedrijas vēstniecību aicināja uz literāro vakaru. Vakara tēma/diskusija – humora un novecošanas tēmas fenomens zviedru autoru romānos. Konkrētāk, runa bija tieši par 4 grāmatām (būsim precīzi, tikai par trijām, jo Analfabēte īsti netika apspriesta un es arī nesaprotu, kāpēc tā vispār ir šeit pieminēta, jo tematiski īsti neatbilst) – Frēdriks Bakmans Vīrs, vārdā Ūve (Jāņa Rozes apgāds), Jūnass Jūnasons Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda un Analfabēte, kas prata rēķināt (apgāds Zvaigzne ABC) un Katarina Ingelmane-Sundberja Lāceņu liķieris, kafija un laupīšana (izdevniecība Lauku Avīze). Tā kā esmu lasījusi visas, atskaitot Liķieri (kas blogssteidzami jālabo, jo izklausījās interesanta), tad nolēmu izmantot šo iespēju. Nenožēloju, bija interesanti.

Kas tad mums bija tie diskutētāji? Renāte Punka un Ineta Balode no JR, Vija Kilbloka un Rute Lediņa no Zvaigznes un Evija Veide ar Daci Andžāni no Lauku Avīzes. Prieks, ka diskusija bija diezgan saturīga un dažas domas arī piefiksēju. Diskusiju mērķis bija noskaidrot, kas raksturīgs zviedru mūsdienu humoram literatūrā un kāpēc tas aizrauj arī mūs, latviešu lasītājus. Protams, netika aizmirsts fakts, ka lielākoties šajos darbos figurē jau padzīvojuši literārie tēli.

Cenšoties apkopot dzirdēto, tad tika secināts, ka zviedru literatūrā aktualizējas veci cilvēki – tie ir parādīti diezgan dzīvelīgi, nedaudz sentimentāli un tie pamanās iekulties dažādās ķibelēs. Kā izteicās D. Andžāne, tad “skandināviem humors ir situāciju atpazīšanā, labsirdīgos un lasītājam simpātiskos tēlos.” Es tam varu tikai piekrist. Piemēram, lasot Ūvi man nebija grūti iedomāties visas tās nedienas, kurās viņš nokļuva. Varbūt mazliet grūtāk ir ar 100-gadnieku, tomēr nav grūti iedomāties spriganu večuku, kurš sparīgi soļo pa ielu un pēkšņu iekāpj kaut kādā transportā.

Ko mūsdienās nozīmē novecot? Šādu jautājumu uzdeva I. Balode. Un tiešām vecumdienas toreiz un tagad ir citādākas (kaut vai tāpēc, ka ir mainījusies situācija). Turpinot citēt: “Ir mainījusies izpratne par vecu cilvēku – agrāk bija lakatiņš, cope, viss nopogāts, taču tagad tā vairs nav.” Ja paveras apkārt, tad tiešām aizvien vairāk ir manāmas omītes ar interesantām matu krāsām (visbiežāk viegli violeto) un atpogātu pirmo krekliņa pogu. Secinājums ir viens: romānos vērojama reakcija uz sabiedrības norisēm un attieksme pret novecošanu.

E. Veide piebilst, ka ”vecie cilvēki varbūt jūtas aizmirsti un ar savām rīcībām atgādina par savu eksistenci” un viņu papildina R. Lediņa: “”Lēni un neatlaidīgi beidzas nost pansionātā” – agrākā tendence, bet tagad literatūrā ienāk dzīvelīgi tēli kā Alans Karlsons. Pensionāru romāni rāda to, ka dzīve nebeidzas. Skandināvi nedomā, kā varēja dzīvot, viņi vienkārši dzīvo un to bauda (atšķirībā no amerikāņiem)”.

Šos romānus noteikti ir vērts izlasīt, jo no vienas puses tie piedāvā izklaidi ar krietnu devu humora, taču no otras puses tie liek aizdomāties par pensionāriem un viņu ikdienu – cik tā viegla/grūta, viņu velēšanos joprojām būt par sabiedrības daļu, ar kuru var rēķināties. Paldies par jauko vakaru un ceru, ka šis taps par jaukas tradīcijas aizsākumu. 🙂