Es karā aiziedams

Kaut kā esmu nonākusi pie secinājuma, ka grāmatu tēmas ir tik daudz un dažādas, bet man ir ļoti maz sanācis lasīt par Pirmo pasaules karu. Vienmēr tikai Otrais. Varētu pat teikt, ka tā man tāda kā šī brīža aktualitāte. Tā ar omes palīdzību pie lasītajām piepulcinu vēl vienu darbu – Alberta Jansona (1915 – 1989) darbu Es karā aiziedams (1970).

Latvietis tomēr ir dabas bērns, un tas ir mūsu stiprums. /7.lpp./

Par autoru ir apskaužami maz informācijas, bet cik izlobīju, tad bijis aktīvs vīrs. Vairākkārt apcietināts par nelegālu komjaunatnes organizāciju, dienējis krievu armijā, strādājis laikrakstā Cīņa, kā arī Radioraidījumu un televīzijas komitejā utt. Vienvārdu sakot, Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks. Šī informācija priekš manis nav diez ko svarīga, bet attiecībā uz darbu sāku izprast to dažu varoņu sociālistisko nostāju.

Tātad, lielos vilcienos darbs ir par 1PK Latvijā laikā no 1916. – 1917.gadam. Vācieši ienākuši Latvijā, cīņas par Kurzemi, Ķekava, Nāves sala, Ziemassvētku kaujas un Tīreļa purvs, kaujas Juglā… Strēlnieku pulku veidošana, apmācības un viss pārējais. Un tam visam pa vidu sociālisms, aģitēšana pret kapitālistiem, propagandas augstākais vilnis un cara ”gāšana”.

Ķeksīti oriģinālliteratūras lauciņā varu ielikt 😀 Secināju, ka nelasīt latviešu darbus ir slikti, bet negribas lasīt to sūri grūto gaušanos par aizgājušiem laikiem. Vienmēr var taču atrast kādu interesantu tēmu. Jansons šo darbu ir sarakstītis ieintriģējoši, taču darba otrā puse man daudz mazāk gāja pie sirds – pārāk daudz tās aģitācijas un propagandas parādījās. Interesanti, ka tā īsti nav centrālo tēlu. Centrā it kā ir Artūrs Sprūde – jauns puisis, kurš ir bēgļu gaitās (es tā vismaz sapratu), jo Kurzemē ienācis vācietis. Viņš saprot, ka nekādu sēdēšanu rokas klēpī salicis netaisīs un stājas strēlnieku vidū. Un tad Jansons par Artūru aizmirst pat veselām nodaļām. Varētu pat teikt, ka pirmajā darba pusē centrā ir strēlnieku vienību formēšana un iepriekš minētās lielās kaujas, bet otrajā – sociālisms.

Un ja tā padomā – cik tas viss tomēr ir nežēlīgi! Pulcēties, liet asinis pār dzimteni un nekādas žēlastības. Dažas no apraksītajām kara situācijām darbā man šķita tik absurdas, ka sirds apskrējās. Piemēram, nošaut savējos tikai tāpēc, ka atsakās izpildīt pavēli (bet strēlnieki taču redz, ka ”pasākums” bezjēdzīgs). Dažas ainas autors ir uzbūris tik ticamas, ka es spēju arī iztēloties. Vilis, viens no strēlniekiem, Tīreļa purvā tika smagi ievainots un tad tās visas viņa vīzijas… Domāju, ka šajā un tamlīdzīgajās vietās autors sevi ir labi parādījis.

Man līdz šim tā nav bijis, bet lasot darba pirmo pusi, galvā dzirdēju skanam Skyforger albumu Latviešu strēlnieki. Tas viss ir tik precīzi! Jā, pirmā puse mani patiešām aizrāva. Kaut kā nebija nācies iedziļināties šajos vēstures nogriežņos, bet interese ir! Otrā puse man lika mazliet padomāt par strēlniekiem un to saistību ar sociālismu. Tiešām tā bija? Būs jāpārbauda. Kaut kā neliekas ticama tā komitejas dibināšana un noteikumi, ka zaldāts kļūst noteicējs pār virsniekiem un pulkvežiem. Strādnieku revolūcija, tas jā, bet, ka strēlnieki darītos tā kā aprakstījis Jansons… Man vajag labu literatūru par šo tēmu.

Ja pievēršamies valodai… Nu, kā jau tais laikos. Uz beigām mani sāka kaitināt tā sociālistiskā runāšana. Valoda tajos brīzos šķita smaga un lasījās ne pārāk raiti. Lai nu kā, gaušanās nebija un pat atlasīju dažas labas atziņas.

Varbūt ir zināms vēl kāds labs darbs par šo tēmu? Nudien, tas man tagad topā.

Darba tituldziesma: Sia Radikal – Karavīri bēdājās
Darba pavadošais albums: Skyforger – Latviešu strēlnieki