Iepriekšējās dienas sala

Šī kļūst par ļoti labu tradīciju – gada nogalē izdot pa kādam lieliskā Umberto Eko darbam. Šoreiz decembra nogalē JR apgāds mūs iepriecināja ar autora karjeras trešo darbu – Iepriekšējās dienas sala. Ko lai saka – kā jau katrs Eko darbs, arī šis atšķiras no citiem manis lasītajiem. Tas arī ir iemesls, kāpēc vienmēr ir interesanti lasīt viņa daiļradi – nav zināms, ko šoreiz autors saviem lasītajiem būs sarūpējis.

Šajā stāstā Eko ir sarūpējis stāstu, kurš liek uzdot jautājumu – kas šo stāstu stāsta? Eko pats vai neindificēta persona es, kurš ir atradis Roberto pierakstus? Tātad šis ir stāsts par manis jau pieminēto Roberto, kurš cieš kuģa katastrofā un peldēdams jūrā uz durvīm, atduras pret kādu citu pamestu kuģi- Dafne. Lai arī Roberto nav nekāds lielais kuģotājs, viņš saprot, ka Dafne ir pamesta pārāk lielā kārtībā. Juzdamies kā iebrucējs, viņš atceras savus jaunības gadus, Kasāles aplenkumu, Parīzes gadus… Starp šiem atmiņas uzlaiksnījumiem Roberto cenšas notvert Iebrucēju – izrādās, ka viņš uz kuģa tomēr nav gluži viens, bet šis kāds ļoti prasmīgi slēpjas…

Romāna darbība notiek 17.gadsimtā. Šis ir notikumiem bagāts gadsimts un to var jaust arī pēc šī darba. Eko visu ir savijis meistarīgā stāstā, kur tas izpaužas caur sarunām un/vai prātojumiem un spilgtākās lietas, kuras man iezīmējās: kartogrāfija un garuma grādu problēma (ziņas par šo jautājumu bija tik vērtīgas, ka ar tām varēja iegūt vietu galmā), reliģija pret jauno pasaules uzskatu (atziņa, ka Zeme iespējams neatrodas pasaules centrā, bet riņķo ap Sauli satricināja visus, it īpaši reliģijas pārstāvjus), mēris un bads (tā laika izplatītākās parādības un dažas māņticības saistībā ar mēri), zinātnes lielais solis uz priekšu (cik tā veiksmīga vai pareiza ir cits jautājums) u.c. lietas. To visu pavadīja viegla, tikko jaušama pārmaiņu elpa. Eko ir noķēris tieši to brīdi, kad viss vēl ir stabils, bet kuru katru brīdi tā vairs nebūs. Stabilitātē radušās plaisas, pa kurām cenšas ietikt pārmaiņas. Faktu ziņā it kā nekas jauns, pluss mīnuss viss ir zināms, tomēr tas viss ir pasniegts tik… es nezinu. Nekad nebiju iedomājusies par tiem disputiem, kas tajā laikā varēja norisināties. Patiešām! Visu vakaru strīdēties par vienu jautājumu un vienalga nenonākt pie slēdziena.

Kā jau pierasts, Eko raksta ļoti savdabīgi, bet piesaistoši. Katrā ziņā es vienmēr apbrīnoju to informācijas kvantumu, kuru viņš izpēta un kuru viņš apkopo viena romāna ietvaros. Un ne tikai informācija ir bagātīga, bet arī valoda – valoda kā tāda un valoda kā valodu daudzveidība (itāļu, franču, spāņu, latīņu…). Viss. Tālāk rakstīt man ir grūti.

Kaut kā tā Eko sajūsma nepadodas rakstīšanai. Lai nu kā, šis ir patiešām baudāms darbs. Ja kāds nevar izšķirties lasīt šo iepriekšējā darba iespaidā (Ķēņiniene), tad viss kārtībā – šis ir daudz citādāks, saistošāks (vismaz man). Jau paša romāna darbības vieta un laiks ir ļoti uzrunājošs, kā arī intriga – kā var beigties stāsts, ja Roberto atrodas uz Dafnes klāja, redz pavisam netālo salu, bet uz tās netiek, jo neprot peldēt? Nē, laivu arī nav!

Patīkamu lasīšanu 🙂