Lasāmgabali XII

Es neesmu pazudusi. Tikai viegli pārstrādājusies un stadijā, kad pat sajūtas ir nogurušas. Vēl nedēļa un varēšu doties pelnītā atpūtā. Atgūt sevi un savas sajūtas. Šis ieraksts nebūs garš. Man nav tik daudz spēka.

Kolēģe teica, ka jāizlasa. Viņa pat iedeva savu grāmatu. 300x0_coverTā nu es ķēros pie Ričarda Baha (Richard Bach, 1937) sarakstītās Kaija vārdā Džonatans Livingstons (1970). Grāmata noteikti nebija priekš manis, jo šāda veida literatūru nelasu, bet tā rosināja mani uz mazām pārdomām. Un tas šajā grāmatā (un vispār grāmatās) ir svarīgi – likt aizdomāties. Džonatans ir īpaša kaija. Viņam ļoti patīk lidot un mācīšanās process kā tāds. Bet tas nav kaijas uzdevums. Daba iekārtojusi tā, ka tām jāturas barā, barība jāmedī zvejnieku laivās un nekādi jauninājumi nav vajadzīgi. Džonatans to nevar pieņemt. Viņš ir citādāks un tāpēc tiek no bara izraidīts. Pirmais, ko pārdomāju bija pārmaiņas (pareizāk būtu teikt, ka šī doma tika vēlreiz apstiprināta). Pārmaiņām ir jāsākas katra cilvēka iekšienē, tad jāaizrauj citi, kuri turpina šo ķēdīti. Un tikai šādā veidā ir iespējams mainīt pasauli uz labo pusi. Patieso brīvību – ne tikai fizisku, bet arī garīgu – var iegūt apbrīvojoties no visiem rāmjiem, kas mūs ierobežo: neuzdrīksties būt citāds, ar šauro domāšanu pietiek un tamlīdzīgie rāmji.

… kaiju īsā mūža cēlonis ir garlaicība, dusmas un bailes… /21.lpp./

Tris berni un es_mediumKurš gan nav lasījis Džeroma K. Džeroma Trīs vīri laivā? Ja tā var teikt, tad šim darbam ir tāds kā netiešs turpinājums – Trīs bērni un es. Stilistiski darbs rakstīts tāpat kā iepriekš minētais, tomēr man tas nešķita tik humorīgs. Stāsts ir par vienu no pirmajā darbā minētajiem džentlmeņiem, kurš ir precējies un kuram ir trīs bērni. Viņš nolemj iekārtot māju laukos. Ir kāds šķērslis – lai to iekārtotu pēc visu vēlmēm, nepieciešama pārbūve. Pa šo laiku ģimene uzturas netālu esošajā kotedžā. Un jā – joki var sākties. Man šis darbs vairāk šķita kā 19.gs. bērnu audzināšanas ne gluži padomu grāmata, bet uz to pusi. Saprotu, ka tā ir dzīvots, bet kā var gribēt no 9-gadīgas meitenes lēdijas izturēšanos? Tas noteikti nav vecums, kad spriest, kas no šīs meitenes dienās iznāks. Šis un vēl šādi tādi sīkumi man traucēja izbaudīt šo darbu. Nu, jā – arī tas, ka nebija tas humorīgās dzirksts, kas pirmajā darbā (vai arī es šo humoru esmu pazaudējusi?).

Frankenšteins. Īstais un pirmais. Tas, Mērijas frankensteins-jaunais-aŠellijas radītais Frankenšteins jeb jaunais Prometejs. Bija patīkami beidzot izlasīt pirmsākuma stāstu, jo versijas jau redzētas dažādas. Šis noteikti ir no tiem stāstiem, kuriem anotācijai līdzīgie teikumi ir absolūti lieki. Jāatzīst, ka bija arī šādi tādi pārsteigumi. Es patiešām nezināju, ka Frankenšteins ir nevis tas divmetrīgais briesmonis, bet gan viņa radītāja uzvārds. Tāpat bija pārsteigums attiecībā uz briesmoņa līgavu (kāds, to es noklusēšu, citādi izstāstīšu visu stāstu). Bet kas ir ar šo stāstu? To caurvij bailes un izmisums. Tik pamatīgas un dziļas, ka nav nemaz iespējams ar prātu tās aptvert. Mani nepārsteidza sižets, bet varu iedomāties, kādas šausmas tas spēja iedvest 19.gs. sabiedrībai. Kas to būtu domājis, ka tajā naktī, kad tika mests izaicinājums uzrakstīt šausmu stāstu, Šellija radīs stāstu, kurš dzīvo vēl šodien?

One comment on “Lasāmgabali XII

  1. Atpakaļ ziņojums: baltais runcis Latvijas blogāres apskats #20 (13.10.-19.10.). | baltais runcis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s