Tīrs

Žans Batists. Vārds, kurš lika man uzreiz saprast, andrew-miller1ka šo grāmatu vēlēšos izlasīt. Viņš gan neizrādījās tas arhitekts, kuru es biju iedomājusi, taču tas nekas. Endrū Millers (Andrew Miller, 1961) savā pēdējā darbā Tīrs (2011) ir atklājis pirmsrevolūcijas Parīzi visā tās krāšņumā un neglītumā.

Gados jauns, ambiciozs inženieris Žans Batists Barats iegūst jaunu, bet inženierim ne pārāk piestāvošu darbu – pārvietot Svēto Nevainīgo kapsētu, lai pilsēta iegūtu jaunu laukumu. Tam visam klāt nāk arī baznīcas iznīcināšana. Žana dzīvē šis nav no vieglākajiem gadiem, taču pilns ar izaicinājumiem (galu galā, jāiznīcina kapsēta, kura tur atradusies gadsimtiem ilgi!), draugu un ienaidnieku iegūšanu un, protams, mīlestību (tā bija tik… liega, neuzbāzīga un gandrīz nemanāma).

Laikam jau runāšu par centrālo tēmu – kapsēta. Šo uzdevumu Žans saņem no ministra, jo ir paredzēts kapsētas vietā izveidot pilsētas laukumu, tādējādi uzlabojot gan pilsētas gaisu (kapsētas smaka ir ieēdusies visur, pat garšās), gan arī pilsētnieku labsajūtu. Tomēr, kāda var būt pilsētnieku reakcija uzzinot par šo pasākumu? To iedzīvotāju reakcija, kuri dzīvo blakus Svēto Nevainīgo kapsētai? Romānā pavisam viegli un neuzbāzīgi tiek stāstīts par pārmaiņām. Pārmaiņām, kuras nav redzamas, bet jaušamas gaisā – gan brīdī, kad skroderis Žanu ietērpj nākotnes svārkā (pistāciju zaļā krāsā un netipiskā griezumā), gan naktī, kad Žans skatās uz neticami apgaismoto Versaļas pili (zināms taču, ka tai laikā apgaismes sistēmas vēl nebija). Galu galā ar jauno, ieplāno pilsētas laukumu apdveš pārmaiņu vējš.

Zinot, ka šis ir vēsturisks romāns (autors pats gan uzsvēra, ka vēsturiskie fakti savijušies ar izdomu), uzreiz sāku domāt par Parīzes kapsētām. Un par to slavenāko – katakombām zem pilsētas ielām. Lai gan tās mani vilina, tomēr es par to neko nezinu. Izlasot Millera romānu un paskatoties papildus informāciju, esmu guvusi zināmu ieskatu, kā tās ir veidojušās. Lai gan katakombas ir veidojušās jau romiešu laikos, tomēr savu pašreizējo veidolu tās ieguva 1785.gadā, kad pilsētas centrālā kapsēta bija pārpildīta un līdz ar to līķus sanitāros nolūkos vienkārši veda uz pazemi, turklāt to darīja līdz pat 1814. gadam. Tas ir tieši tas, kas jāpaveic jaunajam inženierim. Tas ir tieši tas, ko Millers tik detalizēti apraksta, visas ainas uzburot tik vizuālas. Gan pašu procesu, gan iekļaujot darbā jau pirmsrevolūcijas laikā tapušos uzrakstus, kas veltīti despotiskajiem karaļiem un valsts pārvaldniekiem.

Runājot par lietām, kuras es pamanīju uzreiz, tad tās ir divas – rāmā valoda un sajūta, ka tūlīt, tūlīt kaut kas notiks. Teikumiem ir interesanta uzbūve, kas rosina domāt par izlasīto un nemitīgi sekot līdzi izlasītajam. Šo darbu noteikti nevar lasīt pusnomodā, jo tā ir viegli palaist garām svarīgas nianses. Uzburt prātā tā laika Parīzi, palīdz ne tikai izlasītais, bet arī vāka noformējums (diezgan neitrāls attēls un krāsas, bet tāds, kurš liek izpētīt katru redzamo detaļu) un Tomasa Folka izvēlētās senās gravīras katras daļas sākumā. Katrā gadījumā, šis ir smalki detalizēts romāns ar burvīgu valodu. Man patiešām nav nemaz tik viegli kaut ko uzrakstīt.

Ja vilina Parīze, neparastais uzdevums un vieglais rāmums, zem kura slēpjas tik daudz visa kā, tad noteikti iesaku izlasīt šo darbu!

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s