Purs un viņa pilskalns

Noskaidrojot, kuru darbu tad galu Laimonis-Purs-Strazdiņšgalā Martinsons ekranizēs (sākotnēji domāju, ka tas būs A. Grīna Nameja gredzens) un veicot zināmus priekšdarbus (lasīt – samedīju trūkstošās daļas, jo mājās bija tikai pirmā un ceturtā), beidzot ķēros klāt.

Sensenā pagātnē Laimonis Purs (1922) sarakstīja vienu brīnišķu tetraloģiju par Tērvetes pilskalnu. Vispazīstamākā ir pirmā daļa – Degošais pilskalns (1962), bet vēl ir sekojošās: Krusts virs pilskalna (1979), Tālajos pilskalnos (1981) un Sūrābele pilskalnā (1986). Padomju gados šis romāns iznāca Stāsti par vēsturi sērijā. Šis darbs ir arī pārizdots, bet cik esmu manījusi grāmatnīcās, nopērkamas ir tikai pirmās divas daļas.

Stāsts ir tik liels, ka pat nezinu, kā lai īsumā ieskicēju sižetu. Būtībā visas daļas stāsta par zemgaļu un krustnešu attiecībām, par zemgaļu lielo cīņu pret svešajiem ienācējiem. Tomēr katrā daļā stāsts ieskicē vienu noteiktu posmu – pirmajā daļā centrā ir zemgaļi un viņu ikdiena, paražas un tikumi, kuros iejaucas krusta nesēji, otrajā – priekšplānā izvirzās ordenis, bīskaps Rīgā un soģi Zemgalē, kuriem nav nemaz tik viegli turēties pret zemgaļiem, trešajā – tāltāli sirojumi, lai apkarotu krustnešu ‘’saknes’’ un tie vairs neienāktu senlatviešu un lietuviešu dzīvēs, bet ceturtā – zemgaļu cenšanās atgūt savu tēvu zemes. Un tam visam pa vidu, Purs ļoti lieliski atainojis gan varoņu raksturus, gan ticības un cīņasspara divējādās puses.

Laikam sākšu ar tām lielajām lietām, kas vijas viscaur visām daļām. Pirmais, ko pamanīju – zemgaļu ticība sentēvu paražām, kas tikai daļēji ir labi. Labi ir tas, ka viņi tik ļoti sargā savu identitāti un nemaina paražas, kuras ir sakņojušās jau gadsimtiem ilgi, taču no otras puses – laiki mainās un tiem jāmainās līdzi. Domāju, ka tas ir tas, kas apgrūtināja zemgaļu dzīves saistībā ar krusta nesējiem. Purs ļoti spilgti parāda arī viņu elkdievību, upurēšanu kara veiksmei utt. Es, tieši tāpat kā zemgaļi, nespēju saprast, kāpēc kaut kādiem ienācējiem no malas būtu jāienāk un jāsāk uzspiest sava ticība un griba. Kāpēc man svešiem ļaudīm būtu jādod desmitā tiesa un jāļaujas pazemošanai? Piekrītu Gunvalža teiktajam par šo visu:

Visā dzīvā radībiņā mīt skaidrums. Bet ko šie dievložņas grib mums iemācīt? Vispirms viltniecību! Tad aklu padevību! Ērmošanos! Kas tas par dievu, kam jānodarbojas ar draudēšanu un blēdībām? /Sūrābele pilskalnā, 99.lpp./

Ja jau esam iesākuši ar dievložņām, tad jāturpina. Pirmā daļa pavisam viegli ieskicē nesaskaņas pašu krustnešu vidū, tomēr daudz, daudz pamanāmākās tās ir turpmākajās daļās. Tajās tas izpaužas daudz skaidrāk, jo visus grēkus atlaiž bīskaps ar grēku atlaidēm. Tāpat daudz vairāk atklājas ordeņa brāļu un bīskapijas varaskāre un alkatība.

[..] aiz kvēlās viendieva mīlestības un šķīstības sludināšanas slēpta visparastākā negausība un uzkundzēšanās kāre, ne sludinātā paradīze ir mērķis, bet gan baznīcas naudas lādes piepildīšana. /Tālajos pilskalnos, 245.lpp./

Šis darbs mani aizrāva. Patiešām! Domājot kāpēc tā, grūti saprast. Iespējams, tāpēc, ka pati nāku no Zemgales. Iespējams, tāpēc, ka Tērvete man ir tuva un mīļa. Varbūt tāpēc, ka Purs savu stāstu ir izstāstījis saistošā veidā, izmantojot senvārdus, ļaujot uzburt senatnes ainas un varonīgos zemgaļus. Tikai tagad es patiešām izprotu Pētera (Skyforger) teiktos vārdus Tērvetes folka koncertā: ‘’Zemgaļi nebija nekādi sūdabrāļi!’’.

P.S. Runājot par M. Martinsona filmu, tad viss izklausās par ļoti, ļoti vilinoši! Presei ir jau stāstīts, ka filma būs maksimāli pietuvināta 13.gs. realitātei un lai tas notiku, ir pieaicināti vēsturnieki (atkal mans pasniedzējs Levāns!). Filmēšana būs plaša, jo virsaitis un vēlākais Zemgales karalis Namejs saistīja tautas vienotībā tepat, Zemgalē, kā arī Žemaitijā. Iesaistīta būs arī Vācija. Šķiet, ka vienošanās ar Tērvetes pašvaldību ir panākta, jo apmēram gadu vai vairāk kalnā slejas koka pils (tā ir tik burvīga un ar tādu auru!), kurā arī notiks filmēšana. Gaidu 2015.gadu!