Bairons

Ilgi, ilgi novilcināts raksts, līdz pat sāku domāt, vaiLord Byron maz ir vērts kaut ko rakstīt. Kaut ko vajag. Kad lasīju Andrē Moruā sarakstīto biogrāfiju par Baironu (Ievērojamu cilvēku sērija, 1978), man kolēģi jautāja, ko tik vecu lasu. Izdzirdot Bairona vārdu, vienmēr saņēmu nākamo jautājumu: ‘’Kas viņš bija?”

Tātad – Bairons (1788 – 1824) galvenokārt bija dzejnieks, viens no angļu romantisma literatūras pārstāvjiem. Viņa populārākie un nozīmīgākie darbi ir poēmas Čailda Herolda svētceļojums (kurā viņš izlika visu savu dzīvi), Dons Žuans u.c. Moruā atklāj visas iespējamās kārtis par Baironu šo darbu tapšanas laikā un parāda viņa spēcīgākās un vājākās raksturīpašības. Tikai šajā laikā tā pa īstam var izprast šo divējādi vērtēto personību. Patiesībā viņš bija sevī noslēgts cilvēks, kurš vienmēr alka pēc kaut kā liela un īsta, tikai nekādi nevarēja saprast, kas tas ir. Domāju, ka saknes šīm alkām meklējamas viņa diezgan bēdīgajā bērnībā un pēkšņajā tapšanā par titulētu jaunskungu, kā arī viņa fiziskajā defektā – viņš ļoti pārdzīvoja savu klibumu. To viņš centās maskēt ar savu personību un gādību pār citiem, jo arī viņa attiecības ar māti nebija spožas, lai neteiktu nekādas.

Viņš draudzējās ar izmeklēti skaistiem zēniem, viņam patika aizsargāt jaunākos un vājākos. Tas glaimoja viņa lepnumam un apmierināja viņa tieksmi pēc maiguma. /40. lpp./

Šī fiziskā nepilnība bonusā ar korpulentumu neveicināja viņā sabiedriskumu, tāpēc viņam sākotnēji bija arī problēmas ar sievietēm. Man diezgan neierasti un nedzirdēti šķita, ka 18.gs. cilvēks tik apzinīgi sporto, lai iegūtu slaidu un vingru augumu. Bet tā jau tikai āriene. Iekšā mita lielais nezināmais, kuram nespēja piekļūt par pats Bairons.

Ja viņu iepazīstināja ar kādu sievieti, viņš tā apjuka, ka pusbalsī sāka skaitīt: ”Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi…”. Viņš sievietes dievināja un ienīda. Ienīda tāpēc, ka dievināja. Ai, kaut taču viņš varētu arī viņām sagādāt sāpes, atriebties! Bet kā to lai panāk? Viņš bija kroplis, nabadzīgs un iedomājās sevi esam smieklīgu. /43.lpp./

Jā, viņam bija pat ļoti vētraina dzīve – daudzas mīļākās un arī apsūdzība asinsgrēkā, ekscentrisks dzīvesveids (mūka galvaskauss viņam kalpoja par vīna biķeri, bet lai nejustos vientuļš, mājās bija iekārtots zoodārzs) un asi politiskie uzskati, piemēram, iestājās par sociālām reformām.

Viņš dzīvoja trakulīgu dzīvi, kas viņu garlaikoja un izputināja, bet tā bija goda lieta, un viņš neuzdrošinājās citādi dzīvot. /58.lpp./

Lai pierādītu savas eksistences jēgu, devās uz Grieķiju, lai piedalītos grieķu neatkarības karā pret turkiem. Taisnības labad jāsaka, ka bija vēl kāds iemesls, kāpēc viņš devās uz Grieķiju. Ar šo soli viņš gribēja nopelnīt angļu atzinību, lai tie ļautu viņam atgriezties. Bet diemžēl… iznāca citādāk.

Tā jau lielākoties ir – aiz tās cietās čaulas slēpjas maiga dvēsele. Ja viņa līdzcilvēki nebūtu uz viņu izdarījuši tādu spiedienu, domāju, ka Bairons būtu kļuvis par citu cilvēku. Tie ceļojumi, kuros viņš devās, atvēra viņa dvēseli un ļāva rasties viņa labākajām poēmām un dzejai. Es dzeju nelasu, bet tā, ko autors bija iekļāvis šajā biogrāfijā, ļauj domāt, ka Bairona dzeja ir augstvērtīga un daudz ko atklāj ne tikai par viņu pašu, par viņa jūtām un iekšējo pasauli, bet arī par viņa līdzcilvēkiem un laikmetu kopumā.

Ziniet – Bairons bija bohēmisks dzejnieks!

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s