Kaut kā tā sanāca, ka nosaukums un viss pārējais uzrunāja uzreiz, tomēr vēl pagāja krietns laika sprīdis, līdz es šo grāmatu patiešām paņēmu un izlasīju. Amerikāņu rakstnieks Viljams B. Makormiks (William B. McCormick) sarakstījis gandrīz lielisku romānu par latviešiem Ļeņina harēms (2012).
Anotāciju atstāšu nākamajai rindkopai, jo šo gribas veltīt pašam autoram. Kā tas nākas, ka amerikānis interesējas par Latvijas vēsturi? Es saprastu, ja būtu visa Baltija, bet tieši Latvija… Makormiks bija nolēmis uzrakstīt romānu, kura darbība norisinātos Eiropā. Merilendā iegājis Latvijas muzejā, bijis tik pārsteigts par Latvijas vēsturiskajām gaitām, ka nolēma par to informēt visus amerikāņus. Lai uzrakstītu šo darbu, Makormiks ir septiņus gadus pētījis un vācis materiālus par Latvijas 20.gs.pirmās puses vēsturi. Tomēr autors nepārtraukti atgādina, ka šī nav vēstures grāmata, bet romāns par cilvēkiem detalizētā un precīzā vēsturisko notikumu fonā. Lai taptu šis viņa pirmais romāns, autors ir dzīvojis Latvijā un Krievijā. Ar to viss nebeidzas. Arī savu nākamo darbu autors rakstīs par latviešiem. Tas būšot par mežabrāļiem pagājušā gadsimta 50-tajos gados. Ieplānojis arī romānu par mūsdienu Rīgu ( kā kriminālromānu). Tāpat autors raksta arī scenāriju Ļeņina harēma filmai. Plāni lieli, redzēs kā veiksies.
Romāna darbība aptver laika posmu no 1905.gada revolūcijas līdz pat Staļina laikiem. Baltvācu muižnieka jaunākais dēls Viktors zaudē visu, kad piektā gada revolūcijā kopā ar savu ģimeni ir spiests pamest mājas. Daudzus gadus vēlāk, pret savu gribu iesaukt krievu armijā. Viņš slēpj savu aristokrātisko izcelsmi, sāk iedraudzēties ar latviešu strēlniekiem, iemīlas komunistē…
Mani ļoti, ļoti patīkami pārsteidza fakts, ka amerikāņu rakstnieks ieinteresējas par Latvijas vēsturi un tik nopietni strādājis pie izziņas materiāliem – ne tikai lasījis grāmatas, bet arī sēdējis arhīvā, konsultējies ar vēsturniekiem, ticies ar cilvēkiem, kuri stāstīja savus stāstus, apmeklējis notikumu vietas… Kas man vairs ne tik ļoti patika? Latvijas vēsture ir tik liela un radās sajūta, ka autors to visu ir gribējis parādīt tieši šajā vienā darbā. Man būtu gribējies, lai autors paliek pie vienas tēmas (piemēram, salīdzinoši maz pētītā pirmā pasaules kara) un tikai par un ap to. Raitā pāriešana no viena vēsturiskā notikuma pie otra, radīja sajūtu, ka romāna sižets ir saraustīts. Zinot, ka autors licis uzsvaru uz cilvēkiem, bet vēsture tikai fons, tad arī cilvēku dzīves man šķita saraustītas. Bet visu cieņu autoram – ļoti uzskatāmi un saprotami lielos vilcienos caur Viktora dzīvi izklāstīta Latvijas vēsture sākot no piektā gada revolūcijas līdz pat Staļina deportācijām.
Romāns ir veidots kā stāstījums. Sākums mani ļoti aizrāva, taču apmēram vidū man šķita tāds diezgan sauss un neemocionāls. Es nespēju just līdzi nevienam no romāna varoņiem. Tāpat jāsaka, ka darbs neatstāj nekādu pēcgaršu, tikai atsvaidzināja dažus piemirstos vēsturiskos notikumus. Arī paši varoņi nav izstrādāti ar dziļu personību (vismaz es to nesajutu). Viktors, jaunākais Rūku ģimenē, bija kā marionete. Kur sauc, tur dodas. Savukārt viņa vecākais brālis Otomārs – lai kādi laiki nāktu, viņš pratīs iegrozīties.
Visu šo lietu dēļ, darbs manī raisa divējādas sajūtas. It kā patika tematiski un tā, tomēr valoda, saraustītais sižets mani neuzrunāja. Ja autors tiešām sarakstīs vēl kādu darbu par latviešiem – es izlasīšu un cerēšu, ka tas labāk ies pie dūšas.
thestoryofelza 