Home (2009)

Filma, kuras noskatīšanos atliku un atliku, līdz pašai apnika. Saņēmos un noskatījos. Skarbi.

В наше время интерес к природе предполагает интерес к человеку и его воздействию на планету.

Negribu izplūst garumgaros tekstos, tomēr dažus vārdus gribu teikt. Sākot skatītos šo filmu, šķita, ka tā būs par mūsu planētu, par dabas skaistumu utt. Jo tieši tādi ir filmas sākuma kadri. Dažas ainas bija tik burvīgas, ka neticējās, ka tās tiešām ir īstas. Nu gluži kā gleznas! Un tomēr… filma nav par dabu. Tā ir par mums. Par mums, cilvēkiem, un mūsu attieksmi pret dabu. Cik gauži pāri mēs tai nodarām ar savu rūpniecību un visu pārējo. Mēs tiecamies būt tik attīstīti, ka nepadomājam par apkārtni. Šobrīd gan ir jau parādījušās ”zaļās” domas un idejas, bet domāju, ka ir mazliet par vēlu. Piemēram, kādu jūs iedomājaties Antarktīdu? Es noteikti to neiedomājos esam tik tumšu, drūmu un vienmuļu. Ķīna – tik attīstīta, bet valsts grimst smogā un izskatās tā, it kā tur pastāvīgi būtu migla. Vēl viens piemērs: pilsēta klintīs (neatceros gan valsti, bet tas šoreiz nav svarīgi), kura pastāvēja gadsimtus, nu tagad ir pilnībā tukša. Spoku pilsēta, jo visi ļaudis ir devušies prom. Pludmales, kuras reiz bija tik utopiskas savā vientulībā, nu ir ļaužu pilnas un zaudējušas savu sākotnējo šarmu. Tā varētu turpināt. Ekoloģiskās katastrofas.

Paldies režisoram Yann Arthus-Bertrand – tiešām oriģināls veids, kā parādīt industrializācijas sekas: filma ir uzņemta filmējot no helikoptera. Absolūti visa filma ( 50+ valstis, bet ja pareizi saprotu, iekļautas ir 36) ir no putnu lidojuma, kas lieliski parāda kopainu. Filmēšana aizņēma 18 mēnešus un tā nebija viegla – Indijā daļa safilmētā materiāla tika konfiscēta, Ķīnā un Saūda Arābijā bija aizliegts vispār filmēt, bet Argentīnā gāja vēl trakāk – režisors ar saviem palīgiem nedēļu pavadīja cietumā.

Filmu skatījos krievu valodā, tāpēc arī citāts tāpat. Ja interesē, tad noskatīties var šeit (vēl viens pluss režisoram – šī nav festivālu lente, bet brīvi pieejama internetā un DVD formātā visā pasaulē, jo režisors saka, ka ”tā ir jāmēra nevis dolāros vai eiro, bet gan cilvēkos, kuri šo filmu noskatīsies un aizdomāsies”).

Bairons

Ilgi, ilgi novilcināts raksts, līdz pat sāku domāt, vai maz ir vērts kaut ko rakstīt. Kaut ko vajag. Kad lasīju Andrē Moruā sarakstīto biogrāfiju par Baironu (Ievērojamu cilvēku sērija, 1978), man kolēģi jautāja, ko tik vecu lasu. Izdzirdot Bairona vārdu, vienmēr saņēmu nākamo jautājumu: ‘’Kas viņš bija?”

Tātad – Bairons (1788 – 1824) galvenokārt bija dzejnieks, viens no angļu romantisma literatūras pārstāvjiem. Viņa populārākie un nozīmīgākie darbi ir poēmas Čailda Herolda svētceļojums (kurā viņš izlika visu savu dzīvi), Dons Žuans u.c. Moruā atklāj visas iespējamās kārtis par Baironu šo darbu tapšanas laikā un parāda viņa spēcīgākās un vājākās raksturīpašības. Tikai šajā laikā tā pa īstam var izprast šo divējādi vērtēto personību. Patiesībā viņš bija sevī noslēgts cilvēks, kurš vienmēr alka pēc kaut kā liela un īsta, tikai nekādi nevarēja saprast, kas tas ir. Domāju, ka saknes šīm alkām meklējamas viņa diezgan bēdīgajā bērnībā un pēkšņajā tapšanā par titulētu jaunskungu, kā arī viņa fiziskajā defektā – viņš ļoti pārdzīvoja savu klibumu. To viņš centās maskēt ar savu personību un gādību pār citiem, jo arī viņa attiecības ar māti nebija spožas, lai neteiktu nekādas.

Viņš draudzējās ar izmeklēti skaistiem zēniem, viņam patika aizsargāt jaunākos un vājākos. Tas glaimoja viņa lepnumam un apmierināja viņa tieksmi pēc maiguma. /40. lpp./

Šī fiziskā nepilnība bonusā ar korpulentumu neveicināja viņā sabiedriskumu, tāpēc viņam sākotnēji bija arī problēmas ar sievietēm. Man diezgan neierasti un nedzirdēti šķita, ka 18.gs. cilvēks tik apzinīgi sporto, lai iegūtu slaidu un vingru augumu. Bet tā jau tikai āriene. Iekšā mita lielais nezināmais, kuram nespēja piekļūt par pats Bairons.

Ja viņu iepazīstināja ar kādu sievieti, viņš tā apjuka, ka pusbalsī sāka skaitīt: ”Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi…”. Viņš sievietes dievināja un ienīda. Ienīda tāpēc, ka dievināja. Ai, kaut taču viņš varētu arī viņām sagādāt sāpes, atriebties! Bet kā to lai panāk? Viņš bija kroplis, nabadzīgs un iedomājās sevi esam smieklīgu. /43.lpp./

Jā, viņam bija pat ļoti vētraina dzīve – daudzas mīļākās un arī apsūdzība asinsgrēkā, ekscentrisks dzīvesveids (mūka galvaskauss viņam kalpoja par vīna biķeri, bet lai nejustos vientuļš, mājās bija iekārtots zoodārzs) un asi politiskie uzskati, piemēram, iestājās par sociālām reformām.

Viņš dzīvoja trakulīgu dzīvi, kas viņu garlaikoja un izputināja, bet tā bija goda lieta, un viņš neuzdrošinājās citādi dzīvot. /58.lpp./

Lai pierādītu savas eksistences jēgu, devās uz Grieķiju, lai piedalītos grieķu neatkarības karā pret turkiem. Taisnības labad jāsaka, ka bija vēl kāds iemesls, kāpēc viņš devās uz Grieķiju. Ar šo soli viņš gribēja nopelnīt angļu atzinību, lai tie ļautu viņam atgriezties. Bet diemžēl… iznāca citādāk.

Tā jau lielākoties ir – aiz tās cietās čaulas slēpjas maiga dvēsele. Ja viņa līdzcilvēki nebūtu uz viņu izdarījuši tādu spiedienu, domāju, ka Bairons būtu kļuvis par citu cilvēku. Tie ceļojumi, kuros viņš devās, atvēra viņa dvēseli un ļāva rasties viņa labākajām poēmām un dzejai. Es dzeju nelasu, bet tā, ko autors bija iekļāvis šajā biogrāfijā, ļauj domāt, ka Bairona dzeja ir augstvērtīga un daudz ko atklāj ne tikai par viņu pašu, par viņa jūtām un iekšējo pasauli, bet arī par viņa līdzcilvēkiem un laikmetu kopumā.

Ziniet – Bairons bija bohēmisks dzejnieks!

19.aug.

Cilvēkiem ir vajadzīgi stāsti. MAN ir vajadzīgas labas vietas, kurās vienkārši būt. Protams, arī stāsti. Bez stāstiem nav nekā.

Dabas aicinājums

Reizēm gadās tā, ka viss iekārtojas brīnumjauki un vēlmes piepildās. Gandrīz tieši tāpat kā ar Cēsīm no vienas ieraudzītas fotogrāfijas, tāpat arī ar Raunu – redzēju divus sižetiņus dažādos raidījumos, lai secinātu, ka gribu to skaistumu redzēt pašas acīm. Iedvesmoja. Un ja jau atrodos tai pusē, kāpēc neapskatīt vēl kaut ko? 🙂 Daba vilināja kā vēl nekad.

Āraišu miers.

Ezerpils celta un apdzīvota 9.-10.gs. Desmit arheoloģisko sezonu laikā ir iegūts ļoti nozīmīgs kultūrvēsturiskais mantojums un zināšanas par seno latgaļu dzīvesveidu. Šodien redzamās mājiņas ir rekonstruētas ar ļoti augstu ticamības pakāpi – izpētīts gan pamats, gan arī pašu māju celtniecība.

Ar savu pēkšņo parādīšanos sabaidīja mani, bet no vēl viena kadra atteicās un ātri vien paslēpās.

Dabas brīnums, kurš jāsaudzē.

Vienīgais staburags, kas mums palicis. Saudzējiet šo 17m garo un 3,5m augsto šūnakmens veidojumu un nekāpiet virsū! Bet teika stāsta, ka milzis atradis savu laimīti burvīgas sievietes veidolā, bet nezināja vai īstā. Iztaujājis citus, nolēma, ka pareizā vien būs, atgriezās Raunā, bet laimīte jau pārvērtusies akmenī. Notupies blakus un sācis raudāt. Tā viņš raud līdz šodienai…

Atgriešanās pie šiem skaistuļiem Cēsīs. Tik nevarējām saprast, kur bērniņi palikuši.

Pabiju arī pie Līgatnes hobitiem.

Mūzika: Elvis Presley – Jailhouse Rock

Ļeņina harēms

Kaut kā tā sanāca, ka nosaukums un viss pārējais uzrunāja uzreiz, tomēr vēl pagāja krietns laika sprīdis, līdz es šo grāmatu patiešām paņēmu un izlasīju. Amerikāņu rakstnieks Viljams B. Makormiks (William B. McCormick) sarakstījis gandrīz lielisku romānu par latviešiem Ļeņina harēms (2012).

Anotāciju atstāšu nākamajai rindkopai, jo šo gribas veltīt pašam autoram. Kā tas nākas, ka amerikānis interesējas par Latvijas vēsturi? Es saprastu, ja būtu visa Baltija, bet tieši Latvija… Makormiks bija nolēmis uzrakstīt romānu, kura darbība norisinātos Eiropā. Merilendā iegājis Latvijas muzejā, bijis tik pārsteigts par Latvijas vēsturiskajām gaitām, ka nolēma par to informēt visus amerikāņus. Lai uzrakstītu šo darbu, Makormiks ir septiņus gadus pētījis un vācis materiālus par Latvijas 20.gs.pirmās puses vēsturi. Tomēr autors nepārtraukti atgādina, ka šī nav vēstures grāmata, bet romāns par cilvēkiem detalizētā un precīzā vēsturisko notikumu fonā. Lai taptu šis viņa pirmais romāns, autors ir dzīvojis Latvijā un Krievijā. Ar to viss nebeidzas. Arī savu nākamo darbu autors rakstīs par latviešiem. Tas būšot par mežabrāļiem pagājušā gadsimta 50-tajos gados. Ieplānojis arī romānu par mūsdienu Rīgu ( kā kriminālromānu). Tāpat autors raksta arī scenāriju Ļeņina harēma filmai. Plāni lieli, redzēs kā veiksies.

Romāna darbība aptver laika posmu no 1905.gada revolūcijas līdz pat Staļina laikiem. Baltvācu muižnieka jaunākais dēls Viktors zaudē visu, kad piektā gada revolūcijā kopā ar savu ģimeni ir spiests pamest mājas. Daudzus gadus vēlāk, pret savu gribu iesaukt krievu armijā. Viņš slēpj savu aristokrātisko izcelsmi, sāk iedraudzēties ar latviešu strēlniekiem, iemīlas komunistē…

Mani ļoti, ļoti patīkami pārsteidza fakts, ka amerikāņu rakstnieks ieinteresējas par Latvijas vēsturi un tik nopietni strādājis pie izziņas materiāliem – ne tikai lasījis grāmatas, bet arī sēdējis arhīvā, konsultējies ar vēsturniekiem, ticies ar cilvēkiem, kuri stāstīja savus stāstus, apmeklējis notikumu vietas… Kas man vairs ne tik ļoti patika? Latvijas vēsture ir tik liela un radās sajūta, ka autors to visu ir gribējis parādīt tieši šajā vienā darbā. Man būtu gribējies, lai autors paliek pie vienas tēmas (piemēram, salīdzinoši maz pētītā pirmā pasaules kara) un tikai par un ap to. Raitā pāriešana no viena vēsturiskā notikuma pie otra, radīja sajūtu, ka romāna sižets ir saraustīts. Zinot, ka autors licis uzsvaru uz cilvēkiem, bet vēsture tikai fons, tad arī cilvēku dzīves man šķita saraustītas. Bet visu cieņu autoram – ļoti uzskatāmi un saprotami lielos vilcienos caur Viktora dzīvi izklāstīta Latvijas vēsture sākot no piektā gada revolūcijas līdz pat Staļina deportācijām.

Romāns ir veidots kā stāstījums. Sākums mani ļoti aizrāva, taču apmēram vidū man šķita tāds diezgan sauss un neemocionāls. Es nespēju just līdzi nevienam no romāna varoņiem. Tāpat jāsaka, ka darbs neatstāj nekādu pēcgaršu, tikai atsvaidzināja dažus piemirstos vēsturiskos notikumus. Arī paši varoņi nav izstrādāti ar dziļu personību (vismaz es to nesajutu). Viktors, jaunākais Rūku ģimenē, bija kā marionete. Kur sauc, tur dodas. Savukārt viņa vecākais brālis Otomārs – lai kādi laiki nāktu, viņš pratīs iegrozīties.

Visu šo lietu dēļ, darbs manī raisa divējādas sajūtas. It kā patika tematiski un tā, tomēr valoda, saraustītais sižets mani neuzrunāja. Ja autors tiešām sarakstīs vēl kādu darbu par latviešiem – es izlasīšu un cerēšu, ka tas labāk ies pie dūšas.