Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu

ken-keseyMaza kabatas formāta grāmata mīkstajos vākos. Pēc izlasīšanas, man šķita, ka Kena Kīzija (Ken Kesey, 1935 – 2001) darbam Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu (1962) bija jāiznāk Zelta klasikas sērijā cietajos vākos.

Par ko tad ir šis stāsts? Galvenokārt jau par Makmērfiju – klaidoni un kāršu spēlmani, kurš negribēdams strādāt labošanas darbos, tiek nosūtīts uz psihiatrisko klīniku par nesaprātīgu uzvedību. Māsa Rečeda jeb Lielā māsa, kā viņu dēvē slimnieki, ir pieradusi ar slimniekiem apieties kā ar bezgribas marionetēm. Taču Makmērfijs ir par brīvību, tādējādi viņš kļūst par īstu izaicinājumu māsai Rečedai un slimnīcas personālam.

Makmērfijs. Tāds diezgan interesants personāžs. Mazliet drukns, rudiem matiem, pār acīm pārbīdīta cepure. Un tik bravūrīgs. Kas patiesībā slēpjas aiz šīs bravūras? Tomēr tā viņa rīkošanās, pļāpāšana un smiešanās (!) ir tas, ko šī slimnieku nodaļa nebija pieredzējusi jau gadiem ilgi. Tas atgādināja, ka viņi vēl ir cilvēki, ne trusīši, kurus var bīdīt un likt lekt uz vienu vai otru pusi.

Cilvēk, kad tu pazaudē smieklus, tu pazaudē arī zemi zem kājām. /99.lpp./

Romānam ritot savu gaitu, maz pamazām atklājas arī Makmērfija būtības šķautnes. Ne vienmēr viņš ir tik bravūrīgs. Bija brīži, kad viņš bija sevī ierāvies. Nobijies? Vispār, ja tā padomā, man bija viņa žēl. Un ne tikai viņa. Visa tā nodaļa… Viņi visi bija normāli ļaudis. Kāpēc viņiem sevi pakļaut Rečedai?

Autors pamatīgi ir izstrādājis vēl divus tēlus – Lielo māsu un Virsaiti (viens no slimniekiem; dēvē par Virsaiti, jo pa daļai ir indiānis). Skatoties filmu, to tā neredz, bet lasot jūt Virsaiša iekšējo pasauli. Viņa prāta radīto pasaules Kombinātu, kas visus cilvēkus grib pārvērst par robotiem, kuri kalpotu Lielajai māsai. Es nevaru pat aprakstīt, ko jutu lasot par Virsaiti. Tas bija tik… specifiski un neaptverami. Visi tie viņa domu gājieni par zobratiem un mehānismiem… Un tas spilgtais brīdis, kad viņš aptver – pasaule nav Kombināts. Tā ir tik koša un dzīvības pilna. Savukārt runājot par Rečedu… man šķita, ka viņai pašai prātiņš sašķobījies. Ka slimnieku mocīšana viņai sagādā teju vai baudu. Kur viņa smēlās to nesatricināmo apņēmību? Bija brīži, kad man bija patiess prieks, ka Makmērfijs ar savām izdarībām nolika viņu pie vietas.

Šis noteikti nav no tiem romāniem, kas man padodas apcerei. Tajā ir tik daudz psiholoģisku momentu, daudzu personāžu iekšējās pasaules atspoguļojumu un neizpratnes par rīcībām. Romāna valoda ir viegla. Tēma gan ne. Tā nepārtraukti liek uzdot jautājumus. Kurš tur ir tas trakais? Kā Rečedas apiešanās nav radušas dzirdīgas ausis? Kāpēc neviens neziņo par darbībām aiz dzelzs durvīm? Kāpēc, kāpēc, kāpēc? Varu tikai piekrist Bereļa vārdiem: ‘’…viens no tik retajiem romāniem, ko ar milzīgu prieku no jauna atklāj katra lasītāju paaudze’’. Romāna nemirstību pierāda arī superveiksmīgā 1975.g. filma ar Džeku Nikolsonu Makmērfija lomā un teātra izrādes, t.s., arī Dailes teātra izrāde, kura savu pirmizrādi piedzīvos nākamā gada pavasarī (20.marts).

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s