Ziemas pils. Sanktpēterburga 20.gadsimta sākumā. Džons Boins (John Boyne, 1971) savā romānā Ziemas pils (2009) piedāvā vēsturisku stāstu par Romanovu dzimtas pēdējo ģimeni – caru Nikolaju II. Atšķirībā no Puisēna svītrainā pidžamā (manas domas var izlasīt => šeit), šis stāsts bija patiešām baudāms.
Tātad, kā jau minēju, šis stāsts ir par Krieviju 1915.g., kad Georgijs no Kašinas ciema uztver lodi, kas raidīta imperatora ģimenes locekļa virzienā. Viņš kļūst par varoni un jau pēc nedēļas stāv vienā no Ziemas pils gaiteņiem un gaida pieņemšanu pie cara. Viņa, parastā zemnieka dzīve mainās uz visiem laikiem – turpmāk viņam būs jāsargā cara Nikolaja II dēls Aleksejs Romanovs.
Vienīgais, ko es zināju par Nikolaju II, bija tas, ka viņa ģimeni nošāva un ka viņa ‘’galmā’’ uzturējās arī Rasputins. Zinot, ka Boins raksta vēsturiskus darbus, nojautu, ka es varētu caur daiļdarbu uzzināt vēl kādas vēsturiskas kripatiņas. Protams, šo stāstu jau varētu rakstīt no dažādiem rakursiem, bet man patika, ka Boins bija izvēlējies to rakstīt no Georgija skatupunkta. Georgijs diezgan spilgti parāda savu zemnieka ikdienu un to brīdi, kad tiek iemests greznības un spožuma apņemtā pilī. Tas kontrasts šķiet tik neiespējams (bet joprojām pastāvošs) – vieni slīkst nabadzības valgos, knapi velkot galus kopā, kamēr citi – greznās mājās un izšķērdīgu dzīvesveidu. Georgijs palika bez valodas redzot šos kontrastus. Nevajadzētu aizmirst, ka 1915.gadā turpinās 1PK, kas šo kontrastu paspilgtina.
Šo faktu es nezināju, bet grāmatas pamatā ir ilgus gadus uzturētā leģenda, ka cara jaunākā meita Aleksandra tai šausmīgajā 1918.gada 17.jūlija naktī izdzīvoja. Kāpēc es to šeit pieminu? Viņa un Georgijs bija slepeni mīļākie. Tas nav tik salkani kā varētu izklausīties. Viņi neko tādu nedarīja, nebija arī salkano tekstu un visa pārējā. Viņi… vienkārši zaga sev pāris mirkļu. Viņu stāsts un vēsturiskais fons ir saausts tik cieši, ka izklausās tik ticami… Jāsaka, ka Boins parāda ļoti ticamu arī Rasputinu. Nu tik spilgtu, ka lasot lapas par viņu, spēju nodrebināties.
Par darba valodu nemaz daudz neko neteikšu, tā ir viegla, baudāma un pietiekoši spēcīgi ataino notikumus. Jāsaka, ka autors ir izvēlējies ļoti interesantu pieeju, kā šo stāstu pasniegt, jo tas liek lasītājam pašam šo stāstu salikt vienā veselumā – viena nodaļa ir no stāsta beigām, otra no sākuma. Iznāk, ka turpinot lasīt, stāsts aizvien vairāk tuvinās tai šausmīgajai naktij. Tikai no sākuma (1915) un beigām (1981).
Iesaku!
thestoryofelza 