Lisa Si un viņas Ķīna

lisaseephoto_thKur ir tava sapņu zeme? Kura būs tā valsts un vieta, kurā visu būvēt no pašiem pamatiem? Un ja ilūzijas grūst… Lisa Sī (Lisa See, 1955) ir uzrakstījusi divus patiešām lieliskus un spēcīgus romānus – Šanhajas meitenes (2009) un Džojas sapņi (2011). Esmu izvēlējusies rakstīt par šiem darbiem kopā, jo tās ir saistītas, kā turpinājums.

Šanhajas meitenes Pērla un Meja ir sajūsmā par savu pilsētu. Šeit viņas strādā par skaistajām meitenēm (modelēm) un izklaidējas ar draugiem. Līdz viss vienā vakarā sabrūk. Tēva azartspēļu dēļ, viņām ir jāprecas ar svešiniekiem, lai glābtu ģimenes godu. It kā ar šīm šausmām nepietiktu, Ķīnā iebrūk japāņi, izraisot karu. Tēvs vienkārši kaut kur pazūd, tādēļ abas meitenes kopā ar māti bēg. Uz Ameriku. Džoja? Uzaugusi Amerikā, Losandželosas Čainataunā, priecīga sāk studijas Čikāgā. Tur viņa ļoti nopietni aizraujas ar Mao idejām. Pēc smaga un nopietna strīda viņa dodas uz Ķīnu. Uz zemi, no kuras nav iespējams atgriezties. Vai sociālisma idejas tiešām ir to vērtas, lai pamestu savas patiesās vērtības un cilvēkus, kuri viņu mīl?

Šķiet, ka atkārtošos, bet Sī patiešām izdodas radīt lieliskus un patiesus vēsturiskos romānus. Jā, tie nav tematiski viegli, bet tas kā viņa to uzraksta, liek vēlēties atkal kaut ko no viņas darbiem izlasīt. Vēsturiskais fons ir lielisks, bet ļoti, ļoti skarbs. Cik liels darbs un cik daudz laika tajā ieguldīts, apjaušu tikai tad, kad lasu Sī pēcvārdu, kurā viņa visiem saka paldies. Visas tās šausmas (gan kara, gan arī vēlāk Mao celtajā Ķīnā) ir reāli stāsti no cilvēkiem, kuri to ir piedzīvojuši. Protams, palīdz arī dažādi arhīvu materiāli un pētījumi.

Pērla un Meja – māsas, kuras sirds dziļumos nemaz tik labi viena otru nepazīst. Lasot arī rodas jautājums – kura no māsām ir sevis žēlotāja, egoiste, glābēja vai cietēja? Tai liktenīgajā strīdā atklājas visas kārtis. Neviena no viņām nav bijusi godīga ne pret sevi, ne apkārtējiem. Šī atklāsme, ka viņu starpā ir bijuši ne gluži meli, bet kaut kas uz to pusi, ļauj saprast vēl kaut ko – ir par vēlu, lai kaut ko mainītu. Šis bija tas brīdis, kad es patiešām jutu viņām līdz. Man bija tik ļoti žēl, ka šķietami ideālā māsu savienība nu var izjukt. Ja runājam par Džoju, tad… gribētos, teikt, ka viņa vienkārši bija stūrgalvīga un tāpēc viss tā sanāca. Lai gan starp rindām bija jūtams patiess Džojas prieks par Ķīnas Lielo lēcienu uz priekšu, tomēr, ar laiku tas plaka. No vienas puses Džojas rīcību var saprast (kādu, to es neteikšu), taču no otras puses, tas bija tik pārsteidzīgi un muļķīgi. Jāsaka, ka Sī visas trīs ir radījusi kā spēcīgas personības ar saviem trūkumiem un īpašībām. Mēs nekad nevaram zināt uz ko esam spējīgi patiesā krīzes brīdī.

Cik skumji būt sievietei! Nav nekā bezvērtīgāka uz šīs zemes. /316.lpp./

Šo pretrunīgo izteikumu es nekad nespēšu saprast. Ķīnieši vienmēr cer, ka viņu sievām dzims dēli. Ja tā notiek, viss kārtībā, dzīve turpinās. Ja ne – sieviete tiek nicināta. Viņi neiedomājas, ka bez tām sievietēm tie dēli neradīsies vispār? Šis un vēl dažas lietas sasaucās ar kādu citu Sī darbu – Sniega Roze un slepenais vēdeklis. Piemēram, pēdu nosiešana, piespiedu laulības un tradīcijas. Abos darbos Sī caur dialogiem stāsta par vēl kādu lietu, kas ķīniešiem ir svarīga – horoskopi. Caur tiem var atklāties cilvēka personības un rīcības skaidrojumi.

Ja patīk vēsturiski romāni un ir vēlme vēl kaut ko uzzināt par austrumiem, noteikti iesaku šos darbus.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s