Kokneses mazais šarms

Šajā gadā man neapzināti ir izstrādājies saraksts ar Latvijas vietām, uz kurām es noteikti gribētu aizbraukt. Tā teikt, mazais tūrisms. Kā pirmā no šādām vietām ir Koknese. Paldies draudzenei, ka ierosināja! Nemaz nebiju apjautusi, ka neesmu tur bijusi (lai gan ar tā Latvijas gala apgūšanu man iet pavisam švakri…).

Kas ir Koknese? Tā ir sena pilsēta, lai gan šodien to par pilsētu vairs nesauc (pirmo reizi minēta 1205.gadā). Tas šķiet tik dīvaini, ņemot vērā tās vēsturi. Koknese bija viens no spēcīgākajiem cietokšņiem Livonijā, pie kuras norisinājušās vairākas lielās kaujas. Ar Koknesi saistās arī Pļaviņu ūdenskrātuve (1966), kuras rezultātā senieleja appludināta – daļa pilsdrupu pamatu un Pērses ūdenskritums ir zem ūdens.

Šķiet, ka sākšu ar to, ka teikšu tā – lai gan tagadējam lielciemam un Kokneses novada centram ir tik bagātīga vēsture, patiešām apskatāmu vietu ir maz. Iedvesmojāmies no P. Timrota un sākām ar tūrisma centra apmeklējumu. Piedzīvojām pirmo vilšanos. Ciet! Kāda jēga no tāda centra, ja tas pat sezonā nestrādā sestdienās? Tā vien gribas citēt Timrota 24.aprīļa teikto raidījumā TE!: ”Kā man ir apnikuši tūrisma centri. Nu tā kā pieminekļi piektā gada kritušajiem” (arī par to, ka brauc kur gribi, tas nestrādā). Devāmies uz mūsu kāroto mērķi – pilsdrupām – kā nu pratām, jo norāžu nav. Tas ir, norādes ir, bet tikai Rīga-Daugavpils krustojumā un kā vēlāk atklājām – kaut kādā parkā bija stabs ar visām norādēm. Paldies, mēs jau tikām pašas galā. Nokļuvām līdz luterāņu baznīcai (celta 1687.gadā un tās prāvests bija Ernests Gliks) un tad jau arī drupas nebija tālu.

IMG_5186Viduslaiku pils atrodas Kokneses pilskalnā, kuram blakus ir parks. Tur atradās arī senpilsēta un tās iedzīvotāju dzīves līmenis bija augsts. Tātad, pils celta 1209.gadā un tā bija izdevīgā vietā – pie paša tirdzniecības ceļa, Daugavas labajā krastā. Liekas savādi, ka padomju laikos valsts nozīmes arheoloģijas un arhitektūras pieminekli tā ļāva appludināt (iedzīvotāju un entuziastu skaļās balsis neko nespēja ietekmēt..).

IMG_5187Šis ir uzņemts netālu no drupām, tāpēc izstāstīšu leģendu. Pilī dzīvojis kāds muižnieks, kuram bijusi ļoti skaista meita. Tipiski, precinieku daudz, taču viņa visiem atsaka, jo iemīlējusi kādu tēva kalpu. Viņa nepārtraukti viņam plijas virsū, lai tak beidzot iet tēvam lūgt viņas roku, taču šis nē – bailes. Šī noskaišas, pati visu izstāsta un domā, ka arī šoreiz dabūs, ko grib (tā taču bija vienmēr), tomēr šoreiz ne. Tēvs kļūst ļoti dusmīgs, kalpu iemet pils pagrabā un iekaļ važās, bet meitu – torņa istabā. Viņš cerēja, ka abi no nodoma atteiksies, bet nekā. Dusmīgais tēvs liek kalpu uzsiet uz rata un laist no Zīles kalna lejā, lai saraustītu gabalos. Meita to noskatās, nolec no torņa un nositas. Tagad ap dienvidu esot redzama jaunava, kas sēž uz akmens un ķemmē matus.

IMG_5204Pils nudien ir bijusi varena, ja jau tur uzturējās līdz 900 cilvēku liels galms un ik nedēļu maizei un alum patērēti 3900 pūru labības. Pils peļņa? Muita – samaksas iekasēšana no garāmbraucošajiem plostiem un kuģiem. Diezgan mūsdienīgi. Gribi apskatīt ievērojamu akmeni Rīgas jūras līča krastā? Maksā par privātīpašuma šķērsošanu.

IMG_5265Ar šīm kāpnītēm man saistās kāda pirmā reize. Varbūt labāk neteikt, lai neaizbaidītu tūristus? Pirmo reizi dabā redzēju čūskas! Labi, ka tikai zalkši, bet vienalga nošermuļojos un steidzu uz citu pusi.

IMG_5279Parkā bija ne tikai miers, klusums un pavasarīgo smaržu, bet arī atgādinājums. Gan no senajiem laikiem riņķa krustu formā, gan arī nesenāki lielgabalu formā. Jāpiebilst, ka netālu bija arī muiža un tā bija otrā vilšanas – tai nevarēja tikt tuvumā ne tikai restaurācijas dēļ, bet arī apkārt esošo žogu un suņu dēļ (nu, mums pēc tās novēlotās norādes atrašanas  sanāca, ka tā bija muiža). Bet, kas interesanti – 19.gs.otrā pusē nobruka pils ZA gals un netālu no tās uzcēla muižas kunga māju. Tajā divus gadus uzturējās Rūdolfs Blaumanis.

IMG_5297Krievkalna sala padarīta pieejama, lai tajā izveidotu piemiņas vietu 20.gs. totalitārajos režīmos cietušajiem latviešiem. Attēlā redzamie vārdi ir lielākie atbalstītāji Likteņdārza tapšanā. Ja pareizi sapratu, katram ir iespēja par kādām naudiņām iegravēt savu vārdu un tādējādi dot artavu. Ja jau tik tālu, tad nolēmām aizčāpot arī uz turieni. Nepareizā gadalaika dēļ, tā bija vilšanās nr.3. Kāpēc? Vēl nekas nav saplaucis un izskatījās vienkārši pēc liela klajuma ar dažāda lieluma koka stumbriem. Bet es tur noteikti atgriezīšos, kad tas būs pabeigts pilnībā un pareizā gadalaikā – vasarā.

IMG_5310Šis ir jau tapis pievakarē. Sēžot un gaidot vilcienu, varēju pārdomāt dienas iespaidus. Kopumā labi pavadīts laiks, neskatoties uz to, ka vieta maza, laipni cilvēki un dažas vilšanās! Lai gan tūrisma kartē apskates objekti ir ap desmit, man šķita, ka apskates vērtas ir tikai drupas un parks. Var jau būt, ka līdz galam nesajutu to Kokneses garšu, taču vīlusies par iespaidiem neesmu.

Mūzika: Linga – Šeit