Raganu atklājums

harkness_deborahŠis saucas – padevos vilinājumam. Biju kaut kur it kā padzirdējusi, ka iespējams triloģija un ka līdzīga Krēslai, nobriedu nemaz neķerties klāt. Un tomēr. Tas grāmatas noformējums un nosaukums pievilināja un es tomēr izlasīju (lai gan redzot kādi ir grāmatas vāciņi citviet – šis vairs nešķiet tik vilinošs). Es, protams, runāju par Deboras Harknesas (Deborah Harkness, 1965) triloģijas pirmo daļu Raganu atklājums (2011). Kaut kā šajā gadā ik pa laikam iekrītu triloģijas tīklos (ceru, ka šī ”mode” drīzumā pāries)…

Tātad, viss stāsts grozās ap raganu Diānu Bišopu (kura apzināti no sevis cenšas izstumt raganas būtību un maģiju nepielieto) un kādu maģisku Ešmolas kolekcijas 782.sējumu. Visas būtnes šo sējumu uzskatīja par pazudušu jau vairāk kā gadsimtu, līdz Diāna nejauši to ir pieprasījusi bibliotēkā un arī dabūjusi. Nevaru nepieminēt, ka šajā visā iesaistās arī vampīrs Metjū Klērmonts. Protams, uzreiz gribas uzdot jautājumus, kāpēc būtnēm šis sējums ir tik svarīgs? Atbildi uz šo un dažiem citiem jautājumiem var gūt tikai šo darbu izlasot.

Uzreiz jāsaka, ka šī ir tāds kā pieaugušo fantāzijas darbs, teiksim no 16 – gan tā sižeta dēļ, gan arī valodas. Man šīs darbs savā ziņā šķita kā pirmās pavasara vēsmas, jo nebiju lasījusi darbu, kurā vienādās devās būtu sadalīta maģija, zinātne un vēsture. Varbūt es ne vienmēr varēju izsekot līdzi DNS un mitohondriju skaidrojumiem vai izpratusi alķīmiķu dzejas rindas, tomēr šis nebija zinātnisks, bet fantāzijas darbs. Nevaru nepateikt (neuzrakstīt) – lūk, ko nozīmē, ja autors pārzina tēmu. Hārknesa pēc profesijas ir arī vēsturniece ar zināšanām alķīmijā, maģijā un okultisma vēsturē. To tik tiešām šajā darbā varēja just. Ja nebūtu šo zināšanu, diez vai būtu iespējams tik sīki un niansēti aprakstīt alķīmiskos zīmējumus vai iztulkot dzejas rindas. Tāpat šajā darbā var rast lieliskus skaidrojumus par būtnēm – to ieražām, vēsturisko gaitu un attieksmi pret tiek dažādos laikos.

Runājot par diviem galvenajiem tēliem – Diānu un Metjū, tad man ir tādas duālas sajūtas. Mani brīžiem kaitināja Diānas spītība un ”es pati varu sevi aizstāvēt” (bet, kad tas jādara – čuš) un Metjū tieksmes Diānu nepārtraukti sargāt  un viņa pavēlošās komandas – ”tev tagad jāguļ”, ” tev jāpaēd”, tev tas un tev šitas. Bet, ja šo visu aizmirst, tad ir ok. Prieks, ka tēlu nav pārāk daudz (tāpat kā par vēl kādu jaunu vēsmu – būtnēm ir kopīgas jogas stundas 😀 ). Varētu teikt, ka autore ir radījusi mūsdienās, 21.gadsimtā, dzīvojošas būtnes starp itin parastiem cilvēkiem un tajā pašā laikā ap tiem vijas tāda kā senatnes aura, kas neļauj aizmirst, ka būtņu pasaulē pastāv sensenas vienošanas, kuras mūsdienās nav vairs nemaz tik viegli īstenot.

P.S.Kā tad bez tā – Warner Bros ir nopircis tiesības šo darbu ekranizēt. Drīzumā gaidāma filma.