Tumšā puse

Grāmata, kura sacēla lielu ažiotāžu vēl pirms bija iznākusi. Lai gan es šādos gadījumos izvēlos grāmatu nelasīt, jo apzinos, ka tas ir veiksmīgs mārketings, taču šo kaut kā gribējās. Uzrunāja gan nosaukums, gan arī vāka noformējums. Mazliet apbēdināja ziņa, ka šī ir triloģija. Triloģijai kā tādai jau nav ne vainas, tikai man tad vajag visas trīs uzreiz. 😀 Es, protams, runāju par Sallijas Grīnas (Sally Green) debijas darbu Tumšā puse (2014).

”Unikāls, elpu aizraujošs un skarbs stāsts par zēnu, kuram nav vietas pasaulē. Ierastais skatupunkts apgriezts kājām gaisā, liekot uzdot jautājumu – kas tad ir patiesi ļauns un kas labs?” – šāds citāts ir lasāms pirmajā lapaspusē, kurā ir daudz atsauču par šo darbu. Neitans neatbilst normām – viņa māte ir baltasine, bet tēvs – melnasinis, pie tam viens no meklētākajiem. Tam visam pa vidu ir baltasiņu Padome, kura diktē, kā dzīvot šādiem jauktasiņiem. Tomēr Padome negrasās Neitanu atstāt neapzīmogotu. Viņš savā 17.dzimšanas dienā grib saņemt savas trīs dāvanas (bez tām viņš nomirs), bet to dod tikai baltasiņiem… Kāds kods – B vai M – viņam tiks piešķirts? Un vai tas būs tik svarīgi, kā visi pārējie notikumi Neitana dzīvē?

Lai gan šī ir jauniešu literatūra, tomēr es tiku šajā pasaulē ierauta. Lasot bija sajūta, ka Neitans varētu darīt vienalga ko, bet vienalga pārējie viņā saskatīs tikai melnasini. Kaut vai tikai pēc vizuālā izskata. Man viņa bija patiesi žēl. Lasot par baltasiņiem ienāca prātā doma: kurš tad patiesībā ir tas ļaunais? Baltasiņu Mednieki bija tik pat nežēlīgi, kā viņu medītie melnasiņi. Un kāpēc pasaule vispār ir jādala baltajā un melnajā, labajā un ļaunajā? Vienmēr ir arī pelēkais un vidējais, kurš rīkojas atbilstoši situācijai. Pat ja Neitans patiešām ir melnasinis, dziļi sirdī viņš ir baltasinis, kurš nevēlas bez vajadzības kādu nogalināt, kur nu vēl savu tēvu (kā to vēlas Padome). Mani varbūt nedaudz kaitināja tā meitene (kuras vārdu esmu jau piemirsusi), jo tas šķita tik uzkrītoši – visi no Neitana izvairījās, tai skaitā arī meitenes ģimene, taču nē. Viņai ir jāuzplijas Neitanam (tā tika saukta par mīlestību, taču es tā īsti tai nenoticēju).

Jāsaka, ka šai triloģijas daļai ir visai rāms plūdums. Tomēr šajā rāmumā ir tik daudz un dažādu notikumu, kas nebūt nebija rāmi – daži no tiem bija ar traģisku pieskaņu, citi bija šaušalīgi un cietsirdīgi. Šis efekts bija panākts ar pavisam vieglu un jauniešiem piemērotu valodu. Reizēm tie īsie teikumi var pateikt daudz vairāk nekā teikumi, kuri izstiepjas pa visu lapu. Šajos bija lasāmas visas emocijas – bailes, naids, laime, skumjas, cerības… Ja darba sākumā valoda šķiet esam naiva un domas/naids vēl tikai formulējās, tad darba otrajā pusē jūtama Neitana pieaugšana, patiesās situācijas aptveršana un novērtēšana. Tā kā šis ir darbs par burvjiem un maģiju (ne-burvjus sauc par tukšasiņiem), tad nāk prātā salīdzinājums ar Roulingas radīto pasauli un Poteru. Uzreiz jāsaka, ka līdzību nav, ja atskaita tematu. Galu galā Roulinga jau nav pirmā un vienīgā, kura rakstīja par burvju pasauli un maģiju. Grīnas radītā pasaule ir citāda un Neitanam ir tikai viena vēlme – tikt pieņemtam.

Ja es būtu šo darbu lasījusi savas pusaudzes gados, es noteikti būtu sajūsmā. Tagad – man patika, gaidu nākamās daļas, bet vai triloģija kļūs par neatņemamu sastāvdaļu manā lasāmvielā? Nē.