Lasāmgabali VIII

Šoreiz par trīs lieliskām grāmatām, kuras ir izlasītas jau kādu laiciņu atpakaļ, tomēr nav spējušas rosināt mani uzrakstīt pilnu atsauksmi. Kāpēc tā? Domāju, ka vaina tajā, ka tās pēc izlasīšanas nav atstājušas nekādu pēcgaršu, emocijas. Ir bijušas interesantas, saistošas, bet tajā pašā laikā…

aitasPirmā no šāda veida grāmatām ir Haruki Murakami (Haruki Murakami, 1949) darbs Aitas meklēšanas piedzīvojumi (1982). Man patīk Murakami, t.i., līdz šim es par to biju pārliecināta, taču pēc šī darba izlasīšanas mana pārliecība ir gājusi mazumā. Tātad, darba galvenais varonis, kurš tā arī netiek nosaukts vārdā, savas kompānijas žurnālā publicē fotogrāfiju: aitu ganības ar kalnu fonu. Šīs fotogrāfijas dēļ viņam zvana mistisks vīrs, kurš uzdod uzdevumu – atrast fotogrāfijā redzamo aitu ar zvaigznes zīmi. Pēc izlasīšanas secināju, ka šis darbs man licies savāds. Varu teikt, ka patika, taču vai sapratu – tas ir jau pavisam cits jautājums. Pašai sev ir jāatzīst, ka šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad es par grāmatu neesmu spējīga kaut ko pateikt. Ja kāds var, lūdzu, izskaidrojiem man šo darbu!

 

 

Pilnīgi atšķirīga bija Nīla Geimena (Neil Gaiman, 1960) unlabas zīmes Terija Prečeta (Terry Pratchett, 1948) kopdarbs Labas zīmes (angliski pilnajā nosaukumā: Good Omens: The Nice and Accurate Prophecies of Agnes Nutter, Witch (1990). Atceroties, ka biju vīlusies Amerikāņu dievos, bet Okeānu ielas galā lasīšu drīzumā, nolēmu riskēt un izlasīt šo. Labs, komisks darbs par Apokalipsi un Sātana dēlu Antikristu. ”Jaukie un precīzie Agneses Nateres pareģojumi” paredz, ka pasaules gals pienāks sestdienā. Labo un Ļauno spēki jau pulcējas… tomēr eņģelis Azirafals un dzīves baudītājs dēmons Kroulijs nepriecājas par pasaules galu, jo gribētu vēl šo to pasaulē piedzīvot. Uz grāmatas aizmugurējā vāka ir rakstīts, ka šajā romānā savērpts izklaidējošs stāstījums, kas parodē neskaitāmus populārus pasaules gala scenārijus. Šo to no ikonām atpazinu, taču nevaru teikt, ka bija tik komiski, ka skaļi smējos. Man šis bija vienkāršs izklaidējošs darbs par daudz cilāto un ik pa laikam populāro pasaules galu, bet tas arī viss. Protams, bija interesanti lasīt, ka Dīrera Četri Apokalipses jātnieki pārvērtušies četros motociklistos, pie tam – diezgan tupos, eņģeļa un dēmona sadarbība un kopīgas izklaides, savukārt pats Antikrists – mazs zēns.

bailes un riebumsLaikam jāsāk ar to, ka Fear and Loathing in Las Vegas (1998) man saistījās tikai ar šķietami nesakarīgu filmu, kurā piedalījies Dž. Deps. Ieraugot Hantera S. Tompsona (Hunter S. Tompson, 1937 – 2005) darbu Bailes un riebums Lasvegasā (1972), nolēmu izlasīt. Djūks un viņa advokāts dodas uz Lasvegasu, lai uzrakstītu rakstu par tuksneša sacensībām. Protams, raksts netop, jo nedēļu, kuru viņi pavada tur, paiet neguļot un taisot nepatikšanas vienā laidā. Un tas viss narkotiku reibumā. Vispār jau teorētiski viņi tur amerikāņu sapni meklēja… Savdabīgs romāns ar ļoti atklātu un vulgāru/rupju valodu, tomēr tas ir ierindots starp psihodēliskās literatūras klasiku. Rakstot šo darbu, autors balstījās uz savu pieredzi braucienā uz Lasvegasu pēc amerikāņu sapņa ar narkotiskām vielām pilnu mašīnu. Šo darbu noteikti var izmantot kā liecību 70-tajiem gadiem: pieminēts gan Niksons un Vjetnamas karš, gan hipiji un pretkara kampaņas un, protams, arī topā esošās narkotikas (tad populāras kļuva atslābinošās, piemēram, heroīns). Vēl pie laika liecībām – darbā vairākas reizes pieminēts Čārlzs Mensons un viņa ”ģimene”. Vēl es uzzināju par gonzo žurnālistiku – kas tas ir un slavenākos šī stila piekopējus. Ja kaut kur manīšu vēl kādu Tompsona darbu, noteikti izlasīšu.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s