Rakstu vācēja ceļš

Pirmo reizi ieraugot Jāņa Valka romānu Rakstu vācēja ceļš, nodomāju, cik skaists noformējums, sižets iespējams arī, bet kaut kā līdz galam tā īsti neuzrunāja izlasīt. Saņemot diezgan spontānu aicinājumu apmeklēt grāmatas prezentāciju, nolēmu ar stāstu tomēr iepazīties. Bija vērts! 🙂 Tātad – šis nebūs parasts grāmatas apraksts. Tas būs nedaudz savienots ar grāmatas prezentāciju, kura notika šodien.rakstu vācēja

Tātad šis ir fantāzijas romāns par rakstu vācēju Tago, kurš saņem lielu, bet nezināmu uzdevumu.
Mēs nezinām, kurp tev jādodas, un mēs nezinām, kā izskatās tas, kas tev jāatnes. Mēs zinām tikai to, ka tas, iespējams, pastāv un tam ir milzīga vērtība. /26.lpp./

Lai arī šis uzdevums Tago sākumā mulsina, tomēr viņš ir gana apķērīgs, lai spētu saprast uz kuru pusi īsti doties. Tas arī ir viss, ko var stāstīt anotācijā. To, ka ceļš būs bīstams, ir skaidrs tāpat.

Kaut kā nebiju aizdomājusies, bet pēc redaktora runas noklausīšanās, sapratu, kas bija tas, kas mani šajā romānā aizrāva – ceļš. Šī došanās ceļā, atrašanās kustībā, dabas skaistums un reizē arī skarbums. Varbūt tie pāris monologi, kuri bija domāti paša Tago ausīm, man šķita mazliet neveikli, taču man patika, ka dialogu bija maz. Parasti tas mani nogurdina, taču šajā darbā pēc lieliem dialogiem nav vajadzības. To visu atsvēra tā kustības brīvība (protams, tikai brīžos, kad nebija jākaro ar blēžiem 😀 ), dažādo ”pasauļu” apraksti un dažādās leģendas. Otra lieta – rakstu vācējs. Tas vien jau izklausās burvīgi. Tago nebija vienkārši rakstu vācējs. Viņš bija labi mācīts vīrs, prata valodas un viņam piemita laba īpašība, kas mūsdienās iet mazumā – vēlme palīdzēt citiem. Savā ceļā viņš izglābj veselas pilsētas, kā arī dod labas pamācības savas valsts – Literas – iedzīvotājiem. Galvenais, lai jauninājums iedzīvojas un tiek akceptēts pirms Tago atgriešanās, citādi viņam draudētu nepatikšanas.

Vispār, ņemot vērā, ka šis ir latviešu darbs, man pašai šķiet mazliet apbrīnojami, ka tik ļoti man tas ir gājis pie sirds (parasti nelasu). Tomēr viss tik rožains man nemaz nelikās. Man ne pārāk patika beigas. Precīzāk, tas kas izrādījās esam Oksuratāns. Bet tā nav autora vaina, bet mana. Man vienkārši nepatīk zinātniskā fantastika. Un beigas bija tieši tādas. Vispār, prezentācijā bija uzdots jautājums, kāda ir šī darba mērķauditorija un autors puspajokam atbildēja: ”Fantāzija parasti automātiski ieguļas bērnu un jauniešu literatūras plauktos.” Taču ne vienmēr fantāzijai ir jābūt domātai bērniem, arī pieaugušajiem ir veselīgi šad un tad iedomāties esam citu pasauli. Galu galā, domāju, ka šo darbu varētu uztvert arī mazliet filozofiski tā ceļa dēļ, kurš Tago izrādās garš un pārdomu pilns. Kas ir labāk – justies brīvam un laimīgam, kad ceļš zem kājām, bet bez ilgotās ģimenes vai kārotā ģimene, bet ilgas pēc klejojumiem un ceļa?

Noteikti iesaku ieskatīties šajā darbā. 🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s