Lasāmgabali VIII

Šoreiz par trīs lieliskām grāmatām, kuras ir izlasītas jau kādu laiciņu atpakaļ, tomēr nav spējušas rosināt mani uzrakstīt pilnu atsauksmi. Kāpēc tā? Domāju, ka vaina tajā, ka tās pēc izlasīšanas nav atstājušas nekādu pēcgaršu, emocijas. Ir bijušas interesantas, saistošas, bet tajā pašā laikā…

aitasPirmā no šāda veida grāmatām ir Haruki Murakami (Haruki Murakami, 1949) darbs Aitas meklēšanas piedzīvojumi (1982). Man patīk Murakami, t.i., līdz šim es par to biju pārliecināta, taču pēc šī darba izlasīšanas mana pārliecība ir gājusi mazumā. Tātad, darba galvenais varonis, kurš tā arī netiek nosaukts vārdā, savas kompānijas žurnālā publicē fotogrāfiju: aitu ganības ar kalnu fonu. Šīs fotogrāfijas dēļ viņam zvana mistisks vīrs, kurš uzdod uzdevumu – atrast fotogrāfijā redzamo aitu ar zvaigznes zīmi. Pēc izlasīšanas secināju, ka šis darbs man licies savāds. Varu teikt, ka patika, taču vai sapratu – tas ir jau pavisam cits jautājums. Pašai sev ir jāatzīst, ka šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad es par grāmatu neesmu spējīga kaut ko pateikt. Ja kāds var, lūdzu, izskaidrojiem man šo darbu!

 

 

Pilnīgi atšķirīga bija Nīla Geimena (Neil Gaiman, 1960) unlabas zīmes Terija Prečeta (Terry Pratchett, 1948) kopdarbs Labas zīmes (angliski pilnajā nosaukumā: Good Omens: The Nice and Accurate Prophecies of Agnes Nutter, Witch (1990). Atceroties, ka biju vīlusies Amerikāņu dievos, bet Okeānu ielas galā lasīšu drīzumā, nolēmu riskēt un izlasīt šo. Labs, komisks darbs par Apokalipsi un Sātana dēlu Antikristu. ”Jaukie un precīzie Agneses Nateres pareģojumi” paredz, ka pasaules gals pienāks sestdienā. Labo un Ļauno spēki jau pulcējas… tomēr eņģelis Azirafals un dzīves baudītājs dēmons Kroulijs nepriecājas par pasaules galu, jo gribētu vēl šo to pasaulē piedzīvot. Uz grāmatas aizmugurējā vāka ir rakstīts, ka šajā romānā savērpts izklaidējošs stāstījums, kas parodē neskaitāmus populārus pasaules gala scenārijus. Šo to no ikonām atpazinu, taču nevaru teikt, ka bija tik komiski, ka skaļi smējos. Man šis bija vienkāršs izklaidējošs darbs par daudz cilāto un ik pa laikam populāro pasaules galu, bet tas arī viss. Protams, bija interesanti lasīt, ka Dīrera Četri Apokalipses jātnieki pārvērtušies četros motociklistos, pie tam – diezgan tupos, eņģeļa un dēmona sadarbība un kopīgas izklaides, savukārt pats Antikrists – mazs zēns.

bailes un riebumsLaikam jāsāk ar to, ka Fear and Loathing in Las Vegas (1998) man saistījās tikai ar šķietami nesakarīgu filmu, kurā piedalījies Dž. Deps. Ieraugot Hantera S. Tompsona (Hunter S. Tompson, 1937 – 2005) darbu Bailes un riebums Lasvegasā (1972), nolēmu izlasīt. Djūks un viņa advokāts dodas uz Lasvegasu, lai uzrakstītu rakstu par tuksneša sacensībām. Protams, raksts netop, jo nedēļu, kuru viņi pavada tur, paiet neguļot un taisot nepatikšanas vienā laidā. Un tas viss narkotiku reibumā. Vispār jau teorētiski viņi tur amerikāņu sapni meklēja… Savdabīgs romāns ar ļoti atklātu un vulgāru/rupju valodu, tomēr tas ir ierindots starp psihodēliskās literatūras klasiku. Rakstot šo darbu, autors balstījās uz savu pieredzi braucienā uz Lasvegasu pēc amerikāņu sapņa ar narkotiskām vielām pilnu mašīnu. Šo darbu noteikti var izmantot kā liecību 70-tajiem gadiem: pieminēts gan Niksons un Vjetnamas karš, gan hipiji un pretkara kampaņas un, protams, arī topā esošās narkotikas (tad populāras kļuva atslābinošās, piemēram, heroīns). Vēl pie laika liecībām – darbā vairākas reizes pieminēts Čārlzs Mensons un viņa ”ģimene”. Vēl es uzzināju par gonzo žurnālistiku – kas tas ir un slavenākos šī stila piekopējus. Ja kaut kur manīšu vēl kādu Tompsona darbu, noteikti izlasīšu.

Sajūta XIX

Ak, mani muzikālie favorīti! Beidzot, beidzot, beidzot! Bija jāgaida tikai pieci gadi, līdz Apocalyptica atkal mūs apciemoja! Bet gaidīšana bija to vērta, jo koncerts bija vienkārši fantastisks! Avanti!simfonskais orķestris viņus tik lieliski papildināja. Eiforija. Joprojām. 🙂

Rakstu vācēja ceļš

Pirmo reizi ieraugot Jāņa Valka romānu Rakstu vācēja ceļš, nodomāju, cik skaists noformējums, sižets iespējams arī, bet kaut kā līdz galam tā īsti neuzrunāja izlasīt. Saņemot diezgan spontānu aicinājumu apmeklēt grāmatas prezentāciju, nolēmu ar stāstu tomēr iepazīties. Bija vērts! 🙂 Tātad – šis nebūs parasts grāmatas apraksts. Tas būs nedaudz savienots ar grāmatas prezentāciju, kura notika šodien.rakstu vācēja

Tātad šis ir fantāzijas romāns par rakstu vācēju Tago, kurš saņem lielu, bet nezināmu uzdevumu.
Mēs nezinām, kurp tev jādodas, un mēs nezinām, kā izskatās tas, kas tev jāatnes. Mēs zinām tikai to, ka tas, iespējams, pastāv un tam ir milzīga vērtība. /26.lpp./

Lai arī šis uzdevums Tago sākumā mulsina, tomēr viņš ir gana apķērīgs, lai spētu saprast uz kuru pusi īsti doties. Tas arī ir viss, ko var stāstīt anotācijā. To, ka ceļš būs bīstams, ir skaidrs tāpat.

Kaut kā nebiju aizdomājusies, bet pēc redaktora runas noklausīšanās, sapratu, kas bija tas, kas mani šajā romānā aizrāva – ceļš. Šī došanās ceļā, atrašanās kustībā, dabas skaistums un reizē arī skarbums. Varbūt tie pāris monologi, kuri bija domāti paša Tago ausīm, man šķita mazliet neveikli, taču man patika, ka dialogu bija maz. Parasti tas mani nogurdina, taču šajā darbā pēc lieliem dialogiem nav vajadzības. To visu atsvēra tā kustības brīvība (protams, tikai brīžos, kad nebija jākaro ar blēžiem 😀 ), dažādo ”pasauļu” apraksti un dažādās leģendas. Otra lieta – rakstu vācējs. Tas vien jau izklausās burvīgi. Tago nebija vienkārši rakstu vācējs. Viņš bija labi mācīts vīrs, prata valodas un viņam piemita laba īpašība, kas mūsdienās iet mazumā – vēlme palīdzēt citiem. Savā ceļā viņš izglābj veselas pilsētas, kā arī dod labas pamācības savas valsts – Literas – iedzīvotājiem. Galvenais, lai jauninājums iedzīvojas un tiek akceptēts pirms Tago atgriešanās, citādi viņam draudētu nepatikšanas.

Vispār, ņemot vērā, ka šis ir latviešu darbs, man pašai šķiet mazliet apbrīnojami, ka tik ļoti man tas ir gājis pie sirds (parasti nelasu). Tomēr viss tik rožains man nemaz nelikās. Man ne pārāk patika beigas. Precīzāk, tas kas izrādījās esam Oksuratāns. Bet tā nav autora vaina, bet mana. Man vienkārši nepatīk zinātniskā fantastika. Un beigas bija tieši tādas. Vispār, prezentācijā bija uzdots jautājums, kāda ir šī darba mērķauditorija un autors puspajokam atbildēja: ”Fantāzija parasti automātiski ieguļas bērnu un jauniešu literatūras plauktos.” Taču ne vienmēr fantāzijai ir jābūt domātai bērniem, arī pieaugušajiem ir veselīgi šad un tad iedomāties esam citu pasauli. Galu galā, domāju, ka šo darbu varētu uztvert arī mazliet filozofiski tā ceļa dēļ, kurš Tago izrādās garš un pārdomu pilns. Kas ir labāk – justies brīvam un laimīgam, kad ceļš zem kājām, bet bez ilgotās ģimenes vai kārotā ģimene, bet ilgas pēc klejojumiem un ceļa?

Noteikti iesaku ieskatīties šajā darbā. 🙂

Starp divām saulēm

Izstāde, uz kuru es biju aizgājusi jau kādu laiciņu atpakaļ, bet kaut kā nesanāca/negribējās apsēsties un uzrakstīt. Vai nu tāpēc, ka ir atgriezusies ziema vai kā citādi, es fotogrāfijās parādīšu, ko redzēju, taču jābrīdina, ka izstāde vairs nav apmeklējama (pēdējā diena bija 2.marts).

Senāk cilvēku dzīves ritms bija cieši saistīts ar norisēm dabā. Rudenī un ziemā, kad lauku darbi apdarīti, cilvēki varēja vairāk pievērsties senču pieminēšanai un svētku svinēšanai. [..] uzzināt, kad un kāpēc, svinot svētkus, cilvēki pārģērbās par lāčiem, kazām, dzērvēm, čigāniem, budēļiem vai ķekatām un kā maskošanās tradīcijas saglabājušās līdz mūsdienām. (citāts no DM mājaslapas).

Sākotnēji var šķist, ka izstādes nosaukums īsti nav saistāms ar maskošanos, tam tomēr ir kāda nozīme: mūs caur gadskārtu ritējumu pavada divas saules – viena ziemā, otra vasarā; viena saule kalna augšējā, otra apakšējā daļā. Pēc saules arī vadījās gan ikdienas darbos, gan rituālos svētkos.  Kā vēsta informatīvās plāksnes, tad izstāde sarīkota ar mērķi parādīt latviešu tradicionālās maskas, kuras demonstrē senču dzīvesziņu un veidu, ar kādu tie satiekās ar mītisko un viedo. Izstādē bija eksponētas 38 maskas, kuras tradicionāli tika lietotas no Miķeļiem līdz Meteņiem (maskas darinātas balstoties uz teicēju liecībām un pētnieku aprakstiem). Izstādes autori – Aīda Rancāne, Andris Kapusts un Čezare Popi. Tagad gan par to, ko es redzēju:

IMG_4943Čigāns un lācis. Lācis manu uzmanību piesaistīja, taču pirmajā brīdī nobiedēja.

IMG_4948Mācītājs un jaunais pāris. Par šādām maskām man nebija zināms.

IMG_4952Senlatviešu izpratne par Nāvi.

IMG_4955Budēļi. Kaut kā satrāpījās šo ekspozīciju skatīt vienlaicīgi ar demonstrēto video par latviešu tradicionālo maskošanos. Un tieši brīdī, kad darbojās budēļi. Tas viesa teju 100% ticamību, ka arī zālē esošie budēļi sāks kustēties un dejot. Brr.

IMG_4956Ķekatas. Nu kā tādi dabas bērni 🙂

IMG_4972Kopskats. Šķiet, ka daudz, daudz efektīvāk būtu bijis, ja šīs ekspozīcijas nebūtu saliktas tik blīvi, jo kopiespaids bija mazliet biedējošs. Bet, ja to visu izslēdz, bija tīri labi. Mazliet neizprotamā dzīvesziņa, kuru vajadzētu stāstīt skolās, kādā atsevišķā vēstures vai audzināšanas (tagad vēl ir tāda?) stundā .

Dzintara pusē

dzintara puseNu jau izskaņai tuvojas LTV1 demonstrētais raidījums Dzintara puse (katru svētdienu pulks. 17:30). Šis raidījums ir viens no projektiem, kas tapis Rīga 2014 ietvaros. Viennozīmīgi, dzintars ir viens no svarīgajām lietām Baltijā jau no aizvēstures laikiem, taču cik daudz mēs par to zinām? Kāda ir tās izcelšanās vēsture un kādi ir bijuši dzintara ceļi? Pats galvenais – kāda ir tā loma mūsdienās?

Raidījuma vadītāji ir Gustavs Terzens un Marta Selecka. Viņi savu lietu pieprot, jo raidījums ir gan izzinošs, gan savā ziņā arī atraktīvs un novatorisks. Šajā raidījumā man patīk tas, ka nav tikai kaut kādi mazie dzintara gabaliņi muzejā vai vietējo tirdziņā sestdienā, bet patiešām ir mēģināts saprast kur un kā īsti dzintars ir cēlies un kāda ir tā vērtība mūsdienās. Ja mēs dzintaru visbiežāk atrodam izskalotu jūras krastā, tad Krievijā, Kaļiņingradas apgabalā to iegūst rūpnieciski rokot zemi (un savā ziņa tas ir zaudējis savu vērtību, jo ir tikai akmens, ar kuru var daudz nopelnīt), bet kaut kur Eiropas vidienē, vairāk uz dienvidiem (valsti vairs neatceros) to iegūst kalnu virsotnēs. Tā kā dzintars sākotnēji ir bijusi maiņas prece, tad notika arī kultūras apmaiņa. Šo kultūras maiņu arī var redzēt šajā raidījumā. Ir parādīts gan pēdējais krustnesis, kas palicis no ordeņu laikiem, gan vietējie vīndari, dzintara apstrādātāji un mākslinieki. Es nekad nebūtu iedomājusies, ka šo mazos, zeltainos akmentiņus tā varētu tīkot ķīnieši un arābi – ķīnieši nosaka dzintara cenu pasaulē un tīko pēc lielākiem un monolītākiem gabaliem, taču arābiem dzintara lūgšanu krelles ir prestiža lieta…

Nobeigumā gribas citēt kādu rakstu, kurā Terzens ir izteicies: ”Šis ir dzintara ceļa pats sākums, taču nevajadzētu par to domāt kā par vienu konkrētu ceļu no punkta A līdz punktam B. Dzintara ceļi Eiropā un Āzijā aptver ļoti lielu teritoriju, un tas pastāv pāri impērijām un valdībām. Ir grūti fokusēties uz vienu konkrētu dzintara apmaiņas elementu, ir jāskatās konteksti. Būtiskākais ir tas, ko šis mazais gabaliņš, krellīte Eiropas kultūrā „apmaisa”.

P.S. Ja ir interese noskatīties visas līdzšinējās epizodes, tad to ir iespējams izdarīt šeit un šeit.