Lasāmgabali VII

Šoreiz par diviem tematiski dažādiem darbiem, tomēr ir kaut kas, kas tās saista – to var izskatīt par atslodzes literatūru.

baudas_mekletaja_stastsJau ar pirmo acu uzmetienu, es zināju, ka gribēšu izlasīt Ričarda Meisona (Richard Mason, 1977/78) jaunāko darbu Baudas meklētāja stāsts (2011). Spontānā vēlme nepievīla – kvalitatīvs darbs par jaunu vīrieti un viņa mērķiem 20.gs. sākumā. Stāsts sākas ar 1907.gadu. Pits Barols aizbēg no savām mājām un pelēcības uz Amsterdamas lepnāko savrupmāju, lai kļūtu par mājskolotāju. Viņam ir mērķis – nedaudz iekrāt un uzsākt kaut ko savu. Pita māte  ir labi apmācījusi, kā izsisties uz augšu…
Šis noteikti ir pikants stāsts. Tāds pavisam gaumīgs. Kādam varbūt liksies, ka Barols parādīts perverss vai ka pats darbs ir tāds, taču tā nebūt nav. Viss ir tieši tādās devās, cik nepieciešams, lai parādītu gan Barola personību, gan arī laikmeta tendences. Runājot par laikmeta tendencēm, tad viena no tām ir – bagātnieku bērni grib sākt strādāt. Arī Luīze, viena no Vermēlenu-Sikertsu meitām, grib atvērt savu apģērbu veikaliņu un kļūt neatkarīga no ģimenes. Šajā ziņā es Luīzes tēvā, Mārtenā biju mazliet vīlusies, jo viņš atstāja moderna cilvēka iespaidu, tomēr šo darbu viņš neatļauj. Runājot par tēliem, tad to nav pārāk daudz, bet pietiekoši daudz, lai apsveiktu autoru par dzīvesstāsta piešķiršanu katram no tiem. Ne tikai Vermēlenu-Sikertsu ģimenes locekļiem, bet arī kalpiem un Pita tālākajās dēkās sastaptajiem. Kādu iespaidu atstāj pats Pits? Labu. Visnotaļ audzināts, ar labām manierēm, tāds, kurš neizrādīs, ka kaut ko neprot vai nav zinājis/darījis, piemēram, vanna. Viņam tā bija dubulta bauda – īsta vanna plus vienmēr pieejams karstais ūdens. Domāju, ka Barola tieksme pēc ērtībām un baudas bija sekas viņa nabadzīgajai bērnībai. Visu savelkot kopā: šis pavisam noteikti ir izklaidējošs stāsts, kurā nav jāmeklē kādas dziļākas domas.

ugunsKā jau uz vāka rakstīts, tad raganu medības turpinās. Nesen kā ir iznācis M. Strandberga (Mats Strandberg, 1976) un Sāras  B. Elfgrēnas (Sara Bergmark Elfgren, 1980) triloģijas otrā daļa Uguns (2012). Izredzētās uzsāk ģimnāzijas otro mācību gadu, taču tas nav tik mierīgs kā varētu domāt. Skolai pievienojas jauns skolēns, kurš šķiet esam ne cilvēks, jo vienmēr izskatās pārāk perfekts; pilsētā uzrodas jauna organizācija, kuras darbības vedina domāt, ka tā ir sekta; Padomes tiesas sēde un daudz, daudz maģijas.
Tā kā šī ir jauniešu literatūra, tā lasījās pavisam viegli. Nezinu, kā jauniešiem, taču man šķita, ka romāna darbībai nav īsti attīstības – saturiski šim darbam ir tāda pati uzbūve kā pirmajai daļai, līdz ar to ir sajūta, ka stāsts neturpinās. Kā vēl vienu mazo mīnusu varētu minēt notikumu vilkšanu garumā. Ņemot vērā grāmatas biezumu, tai bija jābūt spraigākai, jo iepazīšanās jau ir notikusi pirmajā daļā, galvenie drāmas vilcieni iezīmēti, atliek tikai tuvoties atrisinājumam. Kā plusu varu minēt autoru veikumu, atgādinot iepriekšējos notikumus – nevis kā atsevišķu nodaļu, bet visu skaisti ievijot kā Izredzēto atmiņas. Noteikti gribētu redzēt šīs triloģijas filmas, taču rakstītajam darbam pietrūkst tādas izsmalcinātas un maģiskas burvestības. Ceru, ka noslēdzošā daļa būs spraigāka, notikumiem bagātāka un pilna ar atrisinājumiem.
P.S. Atsauksmi par pirmo daļu var izlasīt šeit, taču no šodienas skatu punkta tā būtu citādāka, nopietnāka.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s