Lasāmgabali VI

Man vārds ”minox”  liek saausīties. Un ja uz grāmatas vāka vēl ir VEF ēkas ar Latvijas karogu, protams, rodas ziņkāre, jo studiju gados šīm ēkām braucu garām teju vai katru dienu. Es runāju, par šobrīd samērā populāro Ivara Braža (1933) darbu Minoksa mantinieki (2013). Anotācijas šoreiz nebūs, jo šis ir biogrāfisks atmiņu stāsts par viņu pašu un viņa darbības laiku VEFā. Darbs it kā ir sadalīts trīs daļās – viņa bērnības atmiņas, jaunības gadi un darba mūžs VEF. Man šajā darbā ļoti, ļoti patika tas, ka  stāstījums bija brīvs un atklāts – netika slēptas bērnības nerātnības, kļūmes un neizdošanās. Tās lapaspuses, kuras tika veltītas tehnoloģijas aprakstiem lasījās lēnāk, bet tikai tāpēc, ka es no tā visa neko nesaprotu. Vienīgi paliek mazliet skumji apzinoties, ka mums varēja būt viena patiešām konkurētspējīga rūpnīca, bet tā 90-to gadu jukās tika pamazām izputināta. Un ne jau Bražis pie tā vainīgs, bet tā laika likumi un valdības lēmumi. Noteikti iesaku!

Šķiet, ka ziema ir vienīgais gadalaiks, kurā es jūtos gatava krievu klasikai. Neticami, bet pa pāris vakariem izlasīju Puškina (Алекса́ндр Серге́евич Пу́шкин, 1799 – 1837) romānu dzejā Jevgeņijs Oņegins (1823 – 1832). Protams, krievu klasika būtu jālasa oriģinālvalodā, taču… Darbam ir raksturīgā autora iejaukšanās sižetā, bet tas absolūti man netraucēja, bet tikai papildināja. Autors rāda, kā šajā laikā sabiedrība bija kļuvusi nedaudz tukša un liekulīga, ka cieņā ir tukša melšana un tenku radīšana.

Grib Taņa ieklausīties labāk,
Ko runā šeit; bet jēgas maz,
Jo jaunie ļaudis viesistabā
Kult tukšus salmus nerimstas;  /365.lpp/

Lai gan tēlu darbā daudz, tā pa īstam darbojas tikai četri – Oņegins, Ļenskis, Olga  un Tatjana. Lūk, šie četri rada mīlas drāmu, kurā notiek arī duelis… Oņegins izrādās esam mazs riebeklītis, pār kuru atklāsme nāk stipri par vēlu. Patiesībā, tāds skumīgs darbs, pēc kura izlasīšanas ir vēl jāpasēž un jāpadomā. Vai iesaku izlasīt? Noteikti!