Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma

umbertoecoŠim apskatam jau sen bija jābūt publicētam, jo grāmatu dāvanā saņēmu jau Ziemassvētkos, tomēr izlasīt man to ir sanācis tikai tagad. Jau kuro reizi pārliecinos, ka Umberto Eko ir rakstīšanas ģēnijs. Arī Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma ir fantastisks darbs.

Džambatista Bodoni, īsāk Jambo, ir sešdesmit gadus vecs itālis, kurš pamostas slimnīcā. Viņš lieliski citē dažādus darbus, zina vēsturiskus un enciklopēdiskus faktus utt., bet kad ārsts liek viņam pateikt, kā viņu sauc… Jambo to nespēj. Ātrākai atmiņas atgūšanai, viņam ļauj atgriezties ”ierastajā” vidē. Tas īsti nelīdz, tāpēc sevis atgūšanai Jambo dodas uz Solaru – lauku mājām, kas bērnībā bija viņa dzīvesvieta.

Laikam jāsāk ar to, ka šis ir īpatnējs darbs. Un ļoti, ļoti piesātināts ar attēliem. Savas atmiņas atgūšanu Jambo uzsāk sistemātiski. Sākotnēji nolemj izlasīt visu, ko ir lasījis bērnībā (tas glabājas bēniņos), tad pārlasa savus pierakstus, šķirsta bērnības laika avīzes, klausās mūziku. Tieši šajā, atmiņu medīšanas posmā, lasītājam atklājas ne tikai Jambo pūles atgūt atmiņu, bet arī tā laika prese, komiksi, mūzika. Manuprāt, tieši šis posms ir visvērtīgākais visā darbā, jo atklāj tik daudz par Musolīni laiku un kara laiku Itālijā. Lai arī no bērna un pusaudža skatījuma. Tiek minēti teju vai visi populārākie tā laika komiksi (un ilustratīvi parādīti), mūzika, prese un to raksti. Jambo erudītais prāts piefiksē kā mainās politiskie uzskati kara sākumā un beigās, piemēram, sākumā komiksu varoņi tiek itāliskoti, taču kara beigās – ir atļauts atstāt amerikāņu variantu utt.

Man patika, ka šajā darbā nav daudz tēlu. Paola, Jambo sieva, mani nedaudz kaitināja, bet tā jau laikam ar tiem psihologiem ir – viņi uz visu spēj paskatīties ”psiholoģiski” un visu tā arī izstāstīt. Bet viņa parādījās ļoti minimāli. Kolorīta personība darbā ir Solaras mājas ”uzraudze” Amālija. Viņa šim darbam piešķīra nelielu dzirkstelīti un humoriņu.

Man šķiet, ka Džanni, Jambo draugs, bija tas, kurš kādā brīdī Jambo pajautāja, vai tiešām ir vērts tā pūlēties atgūt atmiņu? Varbūt labāk visu atstāt, kā ir un neokšķerēties. Šajā brīdī arī es sāku domāt, kā ir labāk – censties atgūt pagātni un līdz ar to iespējams arī kādu sāpīgu pārdzīvojumu vai vilšanos vai labāk sākt visu no pamošanās brīža, no nulles…

Kā jau minēju – kopumā darbs ir lielisks. Nopietns, ar pavisam mazu piešprici humoriņa, tomēr šis nekļūs par manu iemīļotāko Eko darbu. Varbūt par tādu kļūs jaunais tulkotais Eko romāns, kas iznākšot gada beigās?