Lasāmgabali VII

Šoreiz par diviem tematiski dažādiem darbiem, tomēr ir kaut kas, kas tās saista – to var izskatīt par atslodzes literatūru.

baudas_mekletaja_stastsJau ar pirmo acu uzmetienu, es zināju, ka gribēšu izlasīt Ričarda Meisona (Richard Mason, 1977/78) jaunāko darbu Baudas meklētāja stāsts (2011). Spontānā vēlme nepievīla – kvalitatīvs darbs par jaunu vīrieti un viņa mērķiem 20.gs. sākumā. Stāsts sākas ar 1907.gadu. Pits Barols aizbēg no savām mājām un pelēcības uz Amsterdamas lepnāko savrupmāju, lai kļūtu par mājskolotāju. Viņam ir mērķis – nedaudz iekrāt un uzsākt kaut ko savu. Pita māte  ir labi apmācījusi, kā izsisties uz augšu…
Šis noteikti ir pikants stāsts. Tāds pavisam gaumīgs. Kādam varbūt liksies, ka Barols parādīts perverss vai ka pats darbs ir tāds, taču tā nebūt nav. Viss ir tieši tādās devās, cik nepieciešams, lai parādītu gan Barola personību, gan arī laikmeta tendences. Runājot par laikmeta tendencēm, tad viena no tām ir – bagātnieku bērni grib sākt strādāt. Arī Luīze, viena no Vermēlenu-Sikertsu meitām, grib atvērt savu apģērbu veikaliņu un kļūt neatkarīga no ģimenes. Šajā ziņā es Luīzes tēvā, Mārtenā biju mazliet vīlusies, jo viņš atstāja moderna cilvēka iespaidu, tomēr šo darbu viņš neatļauj. Runājot par tēliem, tad to nav pārāk daudz, bet pietiekoši daudz, lai apsveiktu autoru par dzīvesstāsta piešķiršanu katram no tiem. Ne tikai Vermēlenu-Sikertsu ģimenes locekļiem, bet arī kalpiem un Pita tālākajās dēkās sastaptajiem. Kādu iespaidu atstāj pats Pits? Labu. Visnotaļ audzināts, ar labām manierēm, tāds, kurš neizrādīs, ka kaut ko neprot vai nav zinājis/darījis, piemēram, vanna. Viņam tā bija dubulta bauda – īsta vanna plus vienmēr pieejams karstais ūdens. Domāju, ka Barola tieksme pēc ērtībām un baudas bija sekas viņa nabadzīgajai bērnībai. Visu savelkot kopā: šis pavisam noteikti ir izklaidējošs stāsts, kurā nav jāmeklē kādas dziļākas domas.

ugunsKā jau uz vāka rakstīts, tad raganu medības turpinās. Nesen kā ir iznācis M. Strandberga (Mats Strandberg, 1976) un Sāras  B. Elfgrēnas (Sara Bergmark Elfgren, 1980) triloģijas otrā daļa Uguns (2012). Izredzētās uzsāk ģimnāzijas otro mācību gadu, taču tas nav tik mierīgs kā varētu domāt. Skolai pievienojas jauns skolēns, kurš šķiet esam ne cilvēks, jo vienmēr izskatās pārāk perfekts; pilsētā uzrodas jauna organizācija, kuras darbības vedina domāt, ka tā ir sekta; Padomes tiesas sēde un daudz, daudz maģijas.
Tā kā šī ir jauniešu literatūra, tā lasījās pavisam viegli. Nezinu, kā jauniešiem, taču man šķita, ka romāna darbībai nav īsti attīstības – saturiski šim darbam ir tāda pati uzbūve kā pirmajai daļai, līdz ar to ir sajūta, ka stāsts neturpinās. Kā vēl vienu mazo mīnusu varētu minēt notikumu vilkšanu garumā. Ņemot vērā grāmatas biezumu, tai bija jābūt spraigākai, jo iepazīšanās jau ir notikusi pirmajā daļā, galvenie drāmas vilcieni iezīmēti, atliek tikai tuvoties atrisinājumam. Kā plusu varu minēt autoru veikumu, atgādinot iepriekšējos notikumus – nevis kā atsevišķu nodaļu, bet visu skaisti ievijot kā Izredzēto atmiņas. Noteikti gribētu redzēt šīs triloģijas filmas, taču rakstītajam darbam pietrūkst tādas izsmalcinātas un maģiskas burvestības. Ceru, ka noslēdzošā daļa būs spraigāka, notikumiem bagātāka un pilna ar atrisinājumiem.
P.S. Atsauksmi par pirmo daļu var izlasīt šeit, taču no šodienas skatu punkta tā būtu citādāka, nopietnāka.

Zīmogs sarkanā vaskā

Šādi – Zīmogs sarkanā vaskā – saucas Jāņa Lejiņa triloģija. Es ļoti gribēju izlasīt šo darbu, taču to izķēra tik fiksi, ka neesmu pat vāciņus redzējusi (arī bibliotēkā neesmu redzējusi :D). Mierināju sevi ar domu, ka noskatīšos filmu, kura palēnām top. Nupat ir publiskots filmas treileris un… njā. Es tās noskatīšos (tā būs daudzsēriju filma), bet es centīšos dabūt arī grāmatas, jo tas, kas ir redzams treilerī, izskatās mazliet amatieriski. Jaunajiem aktieriem ir jācenšas neizklausīties tik stīviem un samākslotiem. Jācer, ka šeit tomēr nebija salikti pagaidām labākie kadri, citādi… tā mazliet skumji paliek.

 

Plašumi

Man vienmēr ir patikuši plašumi. Agrāk es to varbūt tā nenovērtēju, bet pēdējā gada laikā esmu sevi diezgan bieži pieķērusi pie domas, ka ir patīkami vērties tālēs zilajās un apjaust, cik pasaule var būt liela. Un cik brīvi var justies šajā plašumā, tālu no cilvēkiem un satiksmes.

IMG_5000Industriālisms. Un tik zilas, zilas debesis.

IMG_5018Rāmums.

IMG_5021Plašums, kurā vērties un smelties iedvesmu.

Mūzika: Adam Hurst – Alone

Kāds maks ir tev?

Cilvēki ir dīvaini. Šajā gadījumā pareizāk būtu runāt par viņu dīvainajiem paradumiem. Fakts, ka ”jaunā” nauda ātri piepilda maku, nav nekas jauns. Taču man līdz šim ir nācies redzēt interesantas vietas, kur cilvēki glabā naudu. Pietiekoši spilgti, lai paliktu atmiņā:

  1. Šķiet, ka pirmā, ko redzēju bija burciņa. Pilna ar sīkajām monētām.
  2. Omīte, kura savas kapeikas glabā sērkociņkastītē.
  3. Visģeniālākais ir bijis meistaru skrūvju kaste. Tā vietā, lai tur glabātu dažāda lieluma skrūves, tiek glabātas monētas. Feini 😀

Mūzika: Cradle of Filth – At the Gates of Midian

By elzastory Posted in nieki

Mode. 100 būtiskas idejas

Harriet-Worsley-cropped-150x150Mani mode neinteresē. Man ir vienalga, kāda būs modes krāsa, dizains… Un kāpēc gan būtu jāizsviež kaudze naudas par zīmolu? Tomēr Herieta Vorslija (Harriet Worsley) man piedāvā tādu modes grāmatu, kas spēja mani ieinteresēt un pat aizraut. Protams, es runāju par viņas informatīvi bagāto grāmatu Mode. 100 būtiskas idejas (2012), kas iznācis Jāņa Rozes apgādā.

Ko īpašāku piedāvā Vorslija, ka spēja mani aizraut? Konkrētās lietas (idejas), kas ir mainījušas pasauli un ienākušas arī manā apģērbu skapī. Patika, ka nebija tikai par drēbēm, bet arī par kurpēm un somām/aksesuāriem. Piemēram, bija patiešām aizraujoši izlasīt par to, kā tad līdz mūsdienām kā subkultūras apavi ir nokļuvušas man ļoti iecienītās kerzas (Dr. Mertensa zābaki), kā savu vietu iekarojuši džinsi, kurus nēsāju gada lielāko daļu, džemperi, kas mūsdienās ir tik pašsaprotami un vēl daudz, daudz visa kā cita. Vēl no man tuvajām tēmām: biju pārsteigta, ka modi ir ietekmējuši panki, hipiji, militārais stils, ādas jaka un tetovējumi. Bet ne jau tikai par to ir lasāms – vai zini, kā radās tradīcija kāzās vilkt baltu kleitu? Un kā radās mazā melnā kleitiņa? Vai bikini? Papīra kleitas – kāpēc ne?

Man bija nojausma, ka mode pati no sevis nerodas un neattīstas, taču tieši ar šo darbu es patiešām sapratu, kā tā veidojas – sociālie un politiskie procesi. Jaunu sintētisku materiālu iegūšana modi var apgriezt ar kājām gaisā, tāpat kā kara laikā aizliegums šķērdēt audumu  modes dizaineriem ļauj attīstīt minimālismu. Šī darba lielais pluss ir tas, ka visa šī informācija saslēdzas. Nav tā, ka es izlasu, kā, piemēram, apakšveļa kļūst par apģērbu un viss. Katrai modes idejai tiek izsekots gadsimta garumā, sākot no brīža, kad tā kļuvusi par tendenci. Piemēram, tagad, digitalizācijas laikmetā, modes dizaineri nesēž rokas klēpī salikuši. Apģērba ražošanā tiek izmantotas tehnoloģijas, piemēram, radot tērpus, kuri spīd, apģērbs ar tālvadības pulti vai svārki, kuri maina krāsu un tekstūru, kad tiem pieskaras… gandrīz sāk kļūt bail domāt, kas būs tālāk.

Es nesākšu interesēties par modes lietām, tomēr arī vairs tik skeptiski jr_logoneskatīšos uz pagājušo desmitgažu tendencēm, piemēram, 80-to disko tērpiem vai košajām apdrukām, kas šobrīd atgriežas. Jāpiebilst, ka es labprāt izlasītu šādu grāmatu arī par vīriešu modi, jo šī ir veltīta tikai sieviešu garderobei. Noteikti ielūkojies šajā darbā, nenožēlosi!

Lasāmgabali VI

minoksaMan vārds ”minox”  liek saausīties. Un ja uz grāmatas vāka vēl ir VEF ēkas ar Latvijas karogu, protams, rodas ziņkāre, jo studiju gados šīm ēkām braucu garām teju vai katru dienu. Es runāju, par šobrīd samērā populāro Ivara Braža (1933) darbu Minoksa mantinieki (2013). Anotācijas šoreiz nebūs, jo šis ir biogrāfisks atmiņu stāsts par viņu pašu un viņa darbības laiku VEFā. Darbs it kā ir sadalīts trīs daļās – viņa bērnības atmiņas, jaunības gadi un darba mūžs VEF. Man šajā darbā ļoti, ļoti patika tas, ka  stāstījums bija brīvs un atklāts – netika slēptas bērnības nerātnības, kļūmes un neizdošanās. Tās lapaspuses, kuras tika veltītas tehnoloģijas aprakstiem lasījās lēnāk, bet tikai tāpēc, ka es no tā visa neko nesaprotu. Vienīgi paliek mazliet skumji apzinoties, ka mums varēja būt viena patiešām konkurētspējīga rūpnīca, bet tā 90-to gadu jukās tika pamazām izputināta. Un ne jau Bražis pie tā vainīgs, bet tā laika likumi un valdības lēmumi. Noteikti iesaku!

Šķiet, ka ziema ir vienīgais gadalaiks, kurā es 818ae263-817e-4a3f-8d06-1248017fb8acjūtos gatava krievu klasikai. Neticami, bet pa pāris vakariem izlasīju Puškina (Алекса́ндр Серге́евич Пу́шкин, 1799 – 1837) romānu dzejā Jevgeņijs Oņegins (1823 – 1832). Protams, krievu klasika būtu jālasa oriģinālvalodā, taču… Darbam ir raksturīgā autora iejaukšanās sižetā, bet tas absolūti man netraucēja, bet tikai papildināja. Autors rāda, kā šajā laikā sabiedrība bija kļuvusi nedaudz tukša un liekulīga, ka cieņā ir tukša melšana un tenku radīšana.

Grib Taņa ieklausīties labāk,
Ko runā šeit; bet jēgas maz,
Jo jaunie ļaudis viesistabā
Kult tukšus salmus nerimstas;  /365.lpp/

Lai gan tēlu darbā daudz, tā pa īstam darbojas tikai četri – Oņegins, Ļenskis, Olga  un Tatjana. Lūk, šie četri rada mīlas drāmu, kurā notiek arī duelis… Oņegins izrādās esam mazs riebeklītis, pār kuru atklāsme nāk stipri par vēlu. Patiesībā, tāds skumīgs darbs, pēc kura izlasīšanas ir vēl jāpasēž un jāpadomā. Vai iesaku izlasīt? Noteikti!

Pilngraudu mafini

Esmu secinājusi, ka ja gribas kaut ko garšīgu, tad visvienkāršākais, ko var cept ir keksiņi. Mīklu parasti ir superviegli uzjaukt. Atliek to tikai sapildīt fomiņās un šaut cepeškrāsnī. Lai izdodas!

Būs nepieciešams:Fotoattēls0113

  • 4 olas
  • 100ml rapšu eļļas
  • 100g tumšā šokolāde (man bija Extra)
  • 3ēd.k. cukura
  • 3ēd.k. pilngraudu miltu (pēc izvēles)
  • 2ēd.k. kakao
  • dažādas ogas (man bija žāvētas dzērvenes) dekoram

Pagatavošana

  • Saputo olas ar cukuru līdz biezi krēmīgai masai (vai arī līdz vēršas gaiša)
  • Miltus sajauc ar kakao un pievieno olu-cukura masā. Pieliek arī eļļu un sasmalcinātu šokolādi. Visu kārtīgi samaisa un mīkla gatava.
  • Gatavo mīklu pilda keksa formiņās, uzber ogas un vēl kādu karoti mīklas. Liek cepeškrāsnī un cep 25 minūtes 180grādos.

P.S. Priekš manis šie sanāca nedaudz par šokolādīgiem, tāpēc es nākamajā reizē, kakao liktu mazāk vai neliktu nemaz, pievienotu tikai 3 olas un mazu šķipsniņu sodas/cepamā pulvera.

P.P.S. Atvainojos par fotokvalitāti. 😀

Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma

umbertoecoŠim apskatam jau sen bija jābūt publicētam, jo grāmatu dāvanā saņēmu jau Ziemassvētkos, tomēr izlasīt man to ir sanācis tikai tagad. Jau kuro reizi pārliecinos, ka Umberto Eko ir rakstīšanas ģēnijs. Arī Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma ir fantastisks darbs.

Džambatista Bodoni, īsāk Jambo, ir sešdesmit gadus vecs itālis, kurš pamostas slimnīcā. Viņš lieliski citē dažādus darbus, zina vēsturiskus un enciklopēdiskus faktus utt., bet kad ārsts liek viņam pateikt, kā viņu sauc… Jambo to nespēj. Ātrākai atmiņas atgūšanai, viņam ļauj atgriezties ”ierastajā” vidē. Tas īsti nelīdz, tāpēc sevis atgūšanai Jambo dodas uz Solaru – lauku mājām, kas bērnībā bija viņa dzīvesvieta.

Laikam jāsāk ar to, ka šis ir īpatnējs darbs. Un ļoti, ļoti piesātināts ar attēliem. Savas atmiņas atgūšanu Jambo uzsāk sistemātiski. Sākotnēji nolemj izlasīt visu, ko ir lasījis bērnībā (tas glabājas bēniņos), tad pārlasa savus pierakstus, šķirsta bērnības laika avīzes, klausās mūziku. Tieši šajā, atmiņu medīšanas posmā, lasītājam atklājas ne tikai Jambo pūles atgūt atmiņu, bet arī tā laika prese, komiksi, mūzika. Manuprāt, tieši šis posms ir visvērtīgākais visā darbā, jo atklāj tik daudz par Musolīni laiku un kara laiku Itālijā. Lai arī no bērna un pusaudža skatījuma. Tiek minēti teju vai visi populārākie tā laika komiksi (un ilustratīvi parādīti), mūzika, prese un to raksti. Jambo erudītais prāts piefiksē kā mainās politiskie uzskati kara sākumā un beigās, piemēram, sākumā komiksu varoņi tiek itāliskoti, taču kara beigās – ir atļauts atstāt amerikāņu variantu utt.

Man patika, ka šajā darbā nav daudz tēlu. Paola, Jambo sieva, mani nedaudz kaitināja, bet tā jau laikam ar tiem psihologiem ir – viņi uz visu spēj paskatīties ”psiholoģiski” un visu tā arī izstāstīt. Bet viņa parādījās ļoti minimāli. Kolorīta personība darbā ir Solaras mājas ”uzraudze” Amālija. Viņa šim darbam piešķīra nelielu dzirkstelīti un humoriņu.

Man šķiet, ka Džanni, Jambo draugs, bija tas, kurš kādā brīdī Jambo pajautāja, vai tiešām ir vērts tā pūlēties atgūt atmiņu? Varbūt labāk visu atstāt, kā ir un neokšķerēties. Šajā brīdī arī es sāku domāt, kā ir labāk – censties atgūt pagātni un līdz ar to iespējams arī kādu sāpīgu pārdzīvojumu vai vilšanos vai labāk sākt visu no pamošanās brīža, no nulles…

Kā jau minēju – kopumā darbs ir lielisks. Nopietns, ar pavisam mazu piešprici humoriņa, tomēr šis nekļūs par manu iemīļotāko Eko darbu. Varbūt par tādu kļūs jaunais tulkotais Eko romāns, kas iznākšot gada beigās?