Lai gan Rīga kā kultūras galvaspilsēta 2014 jau ir atklāta, es to atklāju tikai vakar. Apmeklēju Dabas muzeja rīkoto izstādi ”Dzintars laiku lokos”, kas ir apskatāma līdz pat decembrim. Tā kā dzintara tēma – ”Dzintara ceļš” – ir viena no galvenajām šajā gadā, tad no manis būs gaidāmi vēl kādi 4-5 raksti par šo tēmu.
Kā vēsta teksti pie izstādes ieejas, tad tās koncepciju radīja un materiālus izvēlējās Latvijas Dabas muzeja ģeoloģijas un paleontoloģijas nodaļas darbinieki. Ekspozīciju papildina Barbaras Ābeles un Ivetas Vecenānes no dzintara diegiem tapušie tekstilmākslas darbi. Darbi ir patiešām burvīgi (apskatāmi pirmajā stāvā pie ieejas)!
Negribu garlaikot ar teoriju un faktiem, tik vien pateikšu, ka dzintars ir fosilizēti sveķi, kas mineralizējās no dažādiem augiem, dažādos Zemes evolūcijas posmos, tāpēc atšķiras viens no otra. Šis minerāls Baltijas valstu krastos ir pazīstams jau no aizvēstures laikiem un ir kalpojis arī kā maiņas prece. Piekritīšu izteikumam, ka līdz šim dzintars ir nenovērtēts, ka tas nav tikai akmens suvenīros, bet kaut kas daudz, daudz vairāk un vērtīgāks, nekā varētu šķist.
Pati izstāde man patika, vienīgi varbūt traucēja, ka tā ir iekļauta starp pamatekspozīcijām. Daudz trokšņu no blakustelpām un nejūt to dzintaraino atmosfēru. Lai nu kā – uzzināju daudz: ka ir luminiscējošie dzintari, ka ir tāds dzintara diegs, ka dzintaru izmanto kosmētikā un ka Carskoje Selo Sanktpēterburgā ir vesela dzintara istaba!
Dzintars esot viens no visvieglāk pakļaujamajiem minerāliem/dārgakmeņiem. No tā var izgrebt tik fantastiskas lietas!
Plašā dzintaru daudzveidība…
Ļoti, ļoti fascinē tā metāla-dzelzs rotaslieta un pašā apakšā redzamais tintes trauciņš un dzintara kāts.
Dzintara fosilijas.
Šoreiz tāds pavisam maziņš apskats, jo tēma ir tāda diezgan visaptveroša, līdz ar to nav ļoti daudz ko rakstīt (daudz jau bija dzirdēts studiju ietvaros). Nākamās izstādes būs jau par kādu īpaši akcentētu dzintara tēmu, tāpēc domājams, ka būs plašāki iespaidi.
Mūzika: Fomins&Kleins – Dzimis Latvijā
thestoryofelza 