Ļoti estētisks vāka noformējums un ieintriģējošs darba nosaukums. Reizēm vajag tik vien, lai rastos vēlme izlasīt darbu. Es runāju par Deivida Mičela (David Stephen Mitchell, 1969) darbu Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi (2010).
Romāna darbība sākas 1799.g. Dedžimā pie Nagasaki. Tā ir mākslīgi veidota Japānas osta un vienlaicīgi tas ir arī vienīgais logs uz pasauli. Tai pašā laikā tā arī Holandes Austrumindijas kompānijas vistālākais tirdzniecības punkts un savā ziņā cietums ārzemniekiem, jo uz salas jāpavada vismaz 5 gadi. Tā, pašā 18.gs.pēdējā gadā, Dedžimā tirdzniecības sakaros ierodas jaunais klerks vārdā Jākobs de Zūts, lai sapelnītu bagātības un varētu apprecēt Holandē palikušo Annu. Tomēr vai tas izdosies, ja satikta Aibagavas jaunkundze? Japānā nekas nav viegli.
Uzreiz jāsaka, kā šis ir pirmais darbs, kuru es lasu veltītu 18.gs.beigu – 19.gs.sākuma tirdzniecības sakariem un vēl ar tādu valsti – Japānu. Šis aspekts bija tas, kas mani uzreiz aizrāva stāstā, jo – ne jau no gaisa autors rāva šīs zināšanas. Lai taptu šis romāns, autors apstaigāja ne vienu vien bibliotēku un universitāti un konsultējies ar zinošiem cilvēkiem. Par sarežģīto tā laika diplomātiju un lavierēšanu, lai iegūtu pēc iespējas lielāku savu labumu, biju dzirdējusi diezgan virspusēji jauno laiku vēstures lekcijās, taču lekcijas nevar salīdzināt ar šo darbu – šis likās patiešām aizraujoši. Un Jākobs parādīja, ka nav vienkāršs klerks un labuma meklētājs ar netīru sirdsapziņu.
Man par nelielu apbēdinājumu, stāsta turpinājums nedaudz sadalījās un ieguva tādu kā sadrumstalotības efektu. Otrā lielā daļa ir veltīta Orito Aibagavai un viņas jaunajai dzīvei Širanui kalna klosterī. Atsevišķi ņemot, šī daļa labi parāda tā laika klosteru dzīvi, kas nebūt nav tik tīra kā varētu likties, savukārt trešā – iebrūkošajiem britiem un diplomātiskajām sarunām (neliels politiskais aspekts). Kaut kā šķita, ka de Zūts ir atstāts mazliet novārtā, līdz ar to man zuda tā lielā lasītkāre un darbs vairs nevirzījās uz priekšu tik ātri. Tomēr – šis darbs ir tik pilns ar informācijas kripatām un tā laika cilvēku tipu raksturojumiem – viltīgi tirgotāji, nodevīgi tulki u.c., – ka noteikti iztēlē var uzburt tā laika ainu un noskaņojumu.
Man patika, ka autors darbā nepina iekšā politiskos notikumus, tik vien kā pasaka, ka ir Napoleona laiks un ka briti ar holandiešiem karo. Punkts. Ja būtu mēģināts stāstā iepīt politiku, tad… nebūtu labi. Manuprāt, tas ir tik sarežģīts politiskais laiks, ka no tā vien var sacerēt kaudzēm stāstu. Savukārt, medicīna… kā viduslaikos. Man patiešām ir grūti noticēt, ka veselības atgūšanai tika pielietotas tādas metodes kā asins nolaišana un dzīvsudraba lietošana. Par pārējo nemaz nerunāsim.
Kopumā darbs man patika, bet ar atsevišķiem izņēmumiem sižetā. Beigas gan tādas drusku nekādas – it kā Mičelam būtu beidzies darba nodošanas termiņš un viņš vienā naktī steidza sarakstīt pēdējo nodaļu… Subjektīvi, man tā šķita lieka. Lai vai kā – darbu ir vērts izlasīt, kaut vai lai uzzinātu, kā de Zūtam veicās ar Annu un Aibagavas jaunkundzi.
thestoryofelza 