Viesnīca ”Pastis”

AVT_Peter-Mayle_2272Tā nu sanācis, ka šo gadu esmu iesākusi ar pagājušajā gadā atklātu autoru – Pīteru Meilu (Peter Mayle, 1939). Šo britu autoru iepazinu ar viņa autobiogrāfiju Gads Provansā un arī šajā darbā – Viesnīca ”Pastis” (1993) – darbība risinās Provansā.

Romāna galvenais varonis Saimons Šovs ir reklāmas aģentūras vadītājs, kuram sāk apnikt savs darbs. Viņa draugs Ernests pierunā viņu doties pavisam nelielā atvaļinājumā. Ceļojums sākas lieliski un tāds ir līdz brīdim, kad sabojājas mašīnas izpūtējs. Protams, remonts ieilgst un Saimons ir spiests uzkavēties nelielā Provansas ciematā. Kas notiek tālāk? Būs jāuzzina pašiem.

Ja es Gadu Provansā paņēmu ļoti skaistā, estētiskā, bet atturīgā vāka noformējuma dēļ, tad aptuveni to pašu var teikt par šī darba noformējumu, tikai tam pievienojas fakts, ka es šo autoru jau esmu iepazinusi un ka vāks ir noformēts košākās krāsās un nedaudz impresionistiskā stilā. Vispār jau savādi, bet šīs noformējums man patīk daudz, daudz labāk, nekā tie, kas ir izdoti citās valodās – tie tādi prasti un nepiesaistoši.

Pietiks par noformējumu, jāparunā nedaudz par saturu. Vispirms jau jāsaka, ka Meils zina par ko raksta, jo pats ir strādājis reklāmas jomā un pametis to, lai pievērstos rakstniecībai. Darbā ir līdzīgi. Saimons pamet aģentūru, lai mestos viesnīcas iekārtošanas avantūrā. Šis man uzreiz asociējās ar viņa stāstīto Gads Provansā – gaidīju humorīgus stāstus par franču meistariem, to neizdarībām un strīdiem, asprātīgus teikumus, kurus ir vērts citēt utt. Tā īsti nesagaidīju. Nezinu, vai jūtos vīlusies, taču šķita, ka pietrūkst tā dzirkstošā humora.

Neskatoties uz to, ka nesagaidīju to, ko gaidīju, darbs ir daudzšķautņains un pa lielam visi sižeti tiek attīstīti un pabeigti. Darbā netrūkst trillera piesitienu, dēku un intrigu (piemēram, ar plānoto laupīšanu), romantiskā līnija – Saimons un Nikola (kura, aleluja, nebija salkana), avantūras – lēmums par viesnīcu. Jāsaka, ka šajā darbā ir diezgan kolorīti personāži – gan pirmā, gan otrā plāna tēli – vietējā mafija, kaimiņš-lūriķis un kaimiņiene-sašutusī, ar drošību apsēsts darbinieks, tēvocis-parazīts, kolēģis-aprēķinātājs un Saimons, kurš mēģina saprast, ko vēlas.

Ēdiens un vīni. Neatņemama šī darba sastāvdaļa. Aprakstītie dzērieni mani nekārdināja, bet tie ēdieni! Šķita – vēl drusku, drusku un es jau spēšu sajust ēdiena aromātu. Tik garšīgi tie bija aprakstīti. Jā, šī līnija ir pazīstama no viņa autobiogrāfijas, bet ne jau tikai šis. Atkal jau varēja lasīt par Liberona kalniem (ziniet, varētu pakot somu, lai redzētu tos pati savām acīm), mazajiem, jaukajiem franču ciematiņiem, draudzīgajiem frančiem un nedraudzīgajiem angļiem-snobiem (tā tos dēvēja Saimons).

Vienvārdsakot – darbs, kurš vairāk piestāv vasarai, jo ir tik viegls. Varbūt, esmu šo darbu paņēmusi mazliet nelaikā, jo nelikās tik lielisks kā iepriekšminētais. Neskatoties ne uz ko, izlasītu arī ”Vēl viens gads Provansā”, ja vien tas kādreiz tiks tulkots…